Kendo, kas burtiski tulkojumā nozīmē “Zobena ceļš”, ir mūsdienu japāņu cīņas māksla, kas attīstījusies no samuraju, senās Japānas karotāju klases, tradīcijām, balstoties uz zobenu paukošanas paņēmieniem, kas izstrādāti gadsimtiem ilgas cīņas laikā. Tāpat kā daudzās japāņu cīņas mākslās, Kendo filozofiskie pamati ir saistīti ar dzenbudisma priekšrakstiem un vadošo pārliecību, ka apgaismība un paaugstināta apziņa izriet no spējas koncentrēties un nomierināt prātu. Sekojot samuraju pēdās, mūsdienu Kendo jeb Kendoka, kā viņus sauc, praktizētāji cenšas ne tikai apgūt japāņu zobena fiziskos paņēmienus, bet arī garīgos un garīgos aspektus.
Lai gan Kendo saknes meklējamas senajos samurajos, māksla ir attīstījusies gadsimtu gaitā, mainoties sabiedrības apstākļiem, pielāgojoties tās pašreizējai formai, kur konkurence starp praktizētājiem ietver nevis cīņu par dzīvību un nāvi ar asiem asmeņiem, bet gan kontrolētas spēles, kuras regulē stingri noteikumi rīcība un nenāvējoši instrumenti. Šī fokusa atšķirība atšķir Kendo no “Kenjutsu”, kas arī ir japāņu zobenu māksla, kas iegūta no tradicionālās paukošanas. Atšķirībā no Kendo, kura paņēmieni tiek atjaunināti kā nenāvējoša estētika, Kenjutsu galvenā uzmanība tiek pievērsta cīņai un karadarbībai, un tādējādi tas ir cieši līdzīgs faktiskajām nāvējošām metodēm, ko samuraji izmanto kaujas laukā.
Tradicionālā samuraju zobena katana vietā mūsdienu Kendoka izmanto shinai – agregātu, kas veidots no četriem bambusa stabiņiem, kas konkrētos krustojumos savienoti ar ādas lentēm. Šis nenāvējošs ierocis kopā ar bruņuvestēm jeb “bogu”, kā to dēvē Kendo, ļauj Kendokam piedalīties paukošanas sacensībās, nebaidoties no nāves vai nopietniem miesas bojājumiem. Bogu ir veidots pēc samuraju tradicionālajām bruņām, kas atšķirībā no apgrūtinošajām Eiropas bruņinieku metāla bruņām bija vieglas un paredzētas optimālai kustībai un elastībai.
Kendo prakse tradicionāli notiek treniņu zālē jeb “dojo”. Dojo organizācija ir hierarhiska, kapteinis atrodas augšpusē un iesācēji studenti apakšā. Tāpat kā citās japāņu cīņas mākslās, tiek izmantota jostas jeb “kyu” sistēma, kur augstākais rangs jeb “dan” ir melnā josta. Studenti trenējas Kendo, praktizējot “kata” — oficiālu vingrinājumu sēriju, kas tiek nodota laika gaitā un kas atkārto tradicionālās cīņās nepieciešamās kustības un paņēmienus. Papildus dažādu katu apgūšanai un praktizēšanai Kendoka iesaistās arī neformālās spēlēs, kas pazīstamas kā “keiko” vai “kumite”, kuras vada vecākie dojo locekļi, un pārbauda praktizētāja dzīvās kaujas spējas.
Izaicinoša un stingra cīņas māksla Kendo izceļas no citiem cīņas veidiem, galvenokārt ar intensīvu iesaistīšanos etiķetes un iedibināto tradīciju formas ievērošanā. Kamēr citas cīņas mākslas galvenokārt koncentrējas uz praktizētāja fizisko sniegumu, Kendo ir vienlīdz norūpējies arī par indivīda garīgo un garīgo attīstību. Izmantojot tradicionālās katas meistarību un kumite pieredzi, Kendoka cenšas sasniegt to pašu transcendences un disciplīnas sajūtu, ko raksturo samuraji, Japānas oriģinālie paukotāji.