Klientu identifikācijas programma cenšas samazināt un apkarot teroristu finansēšanu un naudas atmazgāšanu, pieprasot finanšu iestādēm pārbaudīt klientu identitāti pirms jaunu kontu atvēršanas. Programma ir daļa no likuma par Amerikas apvienošanu un stiprināšanu, nodrošinot atbilstošus instrumentus terorisma pārtveršanai un kavēšanai (ASV PATRIOT), kas tika parakstīts likumā 2001. gada oktobrī. Saskaņā ar programmu finanšu iestādēm ir jāievāc un jāpārbauda identitāte. klientu, kuri atvēruši jaunus kontus pēc 2003. gada oktobra. Iestādei var būt arī jāsalīdzina klientu identitāte ar valdības nodrošināto teroristu vai aizdomās turamo teroristu sarakstu. Klientu identifikācijas programma neattiecas uz noteiktiem klientiem, piemēram, valsts aģentūrām vai publiski tirgotiem uzņēmumiem, kas ir Vērtspapīru un biržu komisijas (SEC) jurisdikcijā.
Finanšu institūcijas, kurām jāpiedalās klientu identifikācijas programmā, ir ne tikai bankas. Papildus bankām dažas iestādes, kurām ir jāpiedalās, ir apdrošināšanas sabiedrības, krājaizdevu sabiedrības, trasti un uzkrājumi un aizdevumi. Savukārt termins “klients” attiecas ne tikai uz indivīdu. Klients ir definēts kā juridiska persona, un juridiskās personas definīcija var attiekties gan uz grupām, gan uz privātpersonām. Piemēram, korporācija, trests un īpašums saskaņā ar juridisko definīciju tiek uzskatīti par klientiem.
Informācijas apjoms, kas nepieciešams klienta identitātes pārbaudei saskaņā ar klientu identifikācijas programmu, ir atkarīgs no iestādes lieluma un darbības jomas. Tomēr ir jāsavāc minimālais datu apjoms. Saskaņā ar programmu finanšu iestādei pirms konta atvēršanas ir jāievāc vārds, fiziskā adrese, dzimšanas datums un nodokļu maksātāja identifikācijas numurs. Piemēram, personai, kas atver kontu, izveido kredītu vai atver seifu, būtu jāsniedz atbilstošā informācija, kas nepieciešama klienta identifikācijas programmā. Turklāt viņam būtu jāsniedz jebkāda papildu informācija, ko iestāde uzskata par nepieciešamu identitātes pārbaudei.
Esošam klientam šāda informācija nav jāsniedz, ja vien bankai ir saprātīga pārliecība, ka tā zina, kas ir šī persona. Turklāt personai, kura nenodibina ilgstošas attiecības ar banku, šāda informācija nav jāsniedz. Personai, kas iepērk čeku, pērk naudas pārvedumu vai kases čeku, šāda informācija programmas ietvaros nav jāsniedz, jo šie darījumi neveido nepārtrauktas attiecības. Tomēr ir gadījumi, kad iestāde pirms šo pakalpojumu sniegšanas var lūgt personu apliecināt. Šādos gadījumos informāciju pieprasa iestāde, nevis klienta identifikācijas programma.