Koksnes apsaimniekošana ir mežsaimniecības veids, kas aplūko mežus kā koksnes resursus. Šajā ziņā tas prasa atšķirīgu pieeju nekā uz vidi balstīta mežsaimniecības prakse, kas mežus var uzskatīt par veselām ekosistēmām. Lai gan kokmateriālu apsaimniekošanā var ņemt vērā plašāku, holistisko ekosistēmu, kuras plaukstoša daļa ir meži, tās pamatā tiek uzskatīts, ka meži sastāv no kokiem, kas savukārt sastāv no kokmateriāliem. Protams, veselīgas kokmateriālu apsaimniekošanas programmā ietilpst arī zeme, kas netiek izcirsta rezervēm, tāpēc bieži vien cilvēki, kas ir daļa no kokmateriālu apsaimniekošanas programmas, var būt saistīti ar vides aizstāvjiem.
Koksnes apsaimniekošanas disciplīna izauga no ASV izpratnes 19. gadsimta beigās, ka kokmateriāli ir ierobežots resurss. Kad eiropieši pirmo reizi ieradās Ziemeļamerikā, tur bija apmēram miljards hektāru meža, un viņi nekavējoties sāka cirst šos mežus, gan lai attīrītu zemi lauksaimniecībai, gan lai apmierinātu augošās tautas vēlmi pēc mājokļiem, kuģiem un degvielas. Līdz 19. gadsimta vidum bija izcirsti aptuveni 250 miljoni akru meža, un kļuva skaidrs, ka līdz pilsoņu karam izmantotais izciršanas temps nevarēja turpināties, galu galā neizņemot no kontinenta koksnes avotus.
Tā rezultātā, sākot ar 20. gadsimta rītausmu, kokmateriālu apsaimniekošana kļuva par galveno daļu gan valdības politikā attiecībā uz zemi, gan privātīpašumu. Amerikas Savienotajās Valstīs valdībai pieder aptuveni 325 miljoni hektāru meža, un tajos tiek veikta stingra kokmateriālu apsaimniekošana, saglabājot tos sabiedrības uzticībā nākamajām paaudzēm un kā rezervi valsts vajadzībām. Atlikušie 430 miljoni akru kokmateriālu Amerikas Savienotajās Valstīs pieder privātpersonām: privātpersonām, ģimenēm, maziem uzņēmumiem, investīciju grupām un kokmateriālu uzņēmumiem. Šie uzņēmumi paši rīkojas ar kokmateriālu apsaimniekošanu dažādos veidos atkarībā no to mērķiem, regulējuma, kas tos ietekmē, un nepieciešamības pēc pastāvīgas kapitāla iepludināšanas.
Viens no kokmateriālu apsaimniekošanas principiem, ko izmanto daudzi privāti uzņēmumi, tiek saukts par ilgtspējīgas mežsaimniecības iniciatīvu jeb SFI. SFI sniedz dažādas rubrikas, pēc kurām uzņēmumi un privātpersonas var novērtēt savu kokmateriālu apsaimniekošanu. Tajā ir izklāstīti pamatprincipi, īkšķa pamatnoteikumi un noteikti standarti, kā mežiem jāatjaunojas ciršanas laikā, kādas platības ir jāatstāj bez ciršanas un kā dažādas platības jāretina vai ar atbildību jārīkojas.
Galu galā labākā kokmateriālu apsaimniekošanas programma līdzsvaro gan vides, gan komerciālās problēmas. Ļaujot mežiem atjaunoties vienmērīgā ātrumā, tiek nodrošināta ne tikai ekosistēmas veselība, bet arī pastāvīga komerciālās koksnes avota pastāvēšana uz visiem laikiem. Bieži vien konkrētu apdraudētu teritoriju vai savvaļas biotopu aizsardzībai var būt arī tiešas komerciālas priekšrocības, jo valdības servitūti var pastāvēt kokmateriālu apsaimniekošanas programmām, kas rūpējas par vidi.
Parasti reģenerāciju veic, vai nu ļaujot sēt dabīgā veidā, vai arī ieviešot stādījumus. Lai gan stādījumi ir ievērojami dārgāki nekā dabiskā sēšana, daudzi cilvēki izvēlas stādīšanu savā kokmateriālu apsaimniekošanā, jo augšanas laiks līdz briedumam bieži ir īsāks, līdzsvarojot pievienotās izmaksas. Tomēr no vides perspektīvas dažos mežos priekšroka dodama dabiskajai sējai, liekot mežsaimniekiem pieņemt dažkārt sarežģītus lēmumus.