Lingvisti pēta valodu struktūru, nozīmi un lietojumu un to, kā šīs valodas ir savstarpēji saistītas. Kontekstualizācija ir teorija valodniecības jomā, kuras pamatā ir ideja, ka vārdus nevar pilnībā saprast, neņemot vērā arī kontekstu, kurā tie tiek lietoti. Ignorējot kontekstu, runātāji un klausītāji atveras pārpratumiem vai nepareizām interpretācijām. Lingvisti, kas atbalsta kontekstualizācijas teoriju, uzsver, ka runātāja un klausītāja skatpunktam ir tikpat liela nozīme kā pašiem vārdiem. Ņemot vērā, ka katram ir atšķirīga dzīves pieredze un vēsture, valodnieki arī pieņem, ka katram indivīdam ir unikāla izpratne par valodu.
Cilvēki paļaujas uz dažādām norādēm, lai palīdzētu viņiem piešķirt pareizo nozīmi vārdiem konkrētā kontekstā. Toņa maiņa, piemēram, pieaugoša intonācija teikuma beigās, var norādīt uz jautājumu, cieņpilnu attieksmi pret klausītāju vai pārliecības trūkumu. Vārdu izvēle var darboties arī kā norāde, jo īpaši attiecībā uz dominējošiem vietniekvārdiem vai atsaucoties uz auditoriju cieņpilnā, nevis noraidošā veidā. Neverbālām darbībām, piemēram, ķermeņa valodai vai īpašām kustībām vai darbībām, arī var būt liela nozīme konteksta noteikšanā. Bez šīm kontekstualizācijas norādēm ir grūti efektīvi sazināties.
Kontekstualizācijai ir arī nozīme rakstītā vārda izpratnē. Tā vietā, lai vārdus uztvertu pēc nominālvērtības, lasītājiem jācenšas izprast dokumentus sociālā, politiskā vai vēsturiskā kontekstā. Tas nozīmē, ka jāskatās ne tikai uz vārdiem, bet gan uz to rakstnieka attieksmi un izcelsmi, kā arī tā laika sabiedrības attieksmi. Kontekstualizācijas jēdziens ir īpaši svarīgs, kad runa ir par vēstures pētniecību vai reliģijas studijām, jo citādi domājošo vai to cilvēku darbi, kuriem nav vairākuma viedoklis, iespējams, nav saglabājušies līdz mūsdienām. Interpretējot tekstu, lasītājiem vajadzētu arī meklēt neobjektivitāti vai dienaskārtības.
Balstoties uz kontekstualizācijas teoriju, valodniekiem ir jāpārbauda viss attēls, lai saprastu valodu, runu vai dokumentu, nevis tikai pašus vārdus. Tas nozīmē mēģināt nolikt malā savus uzskatus, vienlaikus ņemot vērā rakstnieka unikālos domāšanas procesus, uzskatus un vēsturi. Tas arī prasa izmantot visas pieejamās norādes, lai interpretētu slenga vai sarunvalodas nozīmi, un mēģināt nošķirt faktus no daiļliteratūras vai viedokļa. Ņemot vērā to, ka cilvēku pieredze un viedokļi pastāvīgi mainās, kontekstualizācijas teorija pat liek domāt, ka vārdiem var būt atšķirīga nozīme noteiktos laika momentos, pat ja tos lasa vai dzird viens un tas pats indivīds.