Kookaburras, kas formāli pazīstams kā Dacelo novaeguineae, ir karaliskās zivju dzimtas pārstāvji, un to dzimtene ir Austrālijas dienvidu un austrumu meži. Putns ir ikoniska figūra Austrālijas ornitoloģijā, un daudzi Austrālijas rakstnieki savos darbos apspriež kukaburru un tās īpašo aicinājumu. Putns ir pazīstams arī kā “Bušmaņa pulkstenis” vai “Smejošais Džekass”, jo tā dziesma atgādina izsmejošus smieklus. Tā kā kookaburras ir diezgan draudzīgas un mostas agri no rīta, mežu var piepildīt ar viņu skaļajiem zvaniem viens otram. Putniem ir pietupiens, draudzīgs izskats, kas ir diezgan piemīlīgs un bieži liek cilvēkiem tos pabarot un piedāvāt pajumti, un šis lēmums dažkārt vēlāk tiek nožēlots.
Nosaukums “kookaburra” ir aborigēnu onomatopoeja, kas raksturo putnu skaņas, kad tie sauc. Kookaburras izaug apmēram kraukļa lielumā, reti sasniedzot 17 collu (43 centimetru) augstumu ar blīviem, drukniem brūniem un baltiem ķermeņiem un gariem knābjiem. Ligzdošanas sezonā vecāki kopā būvē ligzdu un inkubē olas 25 dienu inkubācijas periodā, kā arī abi atnes ligzdām barību mēneša garumā, pirms tie spēj lidot. Mēnesi pēc izlidošanas vecāki baros savus mazuļus, pirms viņi gaida, ka viņi paši sevi uzturēs.
Tāpat kā citi meža karaliski visā pasaulē, kookaburras faktiski nezvejo. Putni ir gaļēdāji un ēd mazus mugurkaulniekus, kukaiņus un dažreiz arī citus putnus. Ir zināms, ka viņi arī zog pārtiku no piknikiem un bārbekjū, pat ja tikai uz brīdi atstāti bez uzraudzības. Tā kā dažiem Austrālijas lauksaimniekiem ir tendence medīt jaunus putnus, viņiem ir strīdīgas attiecības ar kookaburras, kurām ļoti patīk pīlēni un cāļi. Kookaburras būvē no dubļiem un nūjām izgatavotas ligzdas nedaudz sapuvušu koku stumbros vai termītu pilskalnos, un labākai aizsardzībai dod priekšroku ligzdai slēgtās vietās dziļi mežā.
Kookaburras ir ilgmūžīgi putni, kuru paredzamais dzīves ilgums ir līdz 20 gadiem, un tie veido lielus sociālos ganāmpulkus, kuros bieži vien ir vairākas bērnu paaudzes. Nav nekas neparasts, ka vecāki brāļi un māsas vairākus gadus pieskata jauno paaudzi, pirms paši atrod sev dzīvesbiedrus, un ģimenes dzīvo kopā noteiktā meža vietā, nevis migrē. Kookaburras skaļais zvans kalpo gan kā saziņas metode, gan kā veids, kā izcelt teritoriju, norādot, ka telpa nav atvērta citu putnu kolonizācijai.