Lauta ir viduslaiku stīgu instruments, kas izskatās kā uz pusēm pārgriezts bumbieris ar nedaudz garāku kātu. Tas tiek atskaņots, nospiežot instrumentu ar pirkstu spilventiņiem, un tam ir smalks, bagātīgs, ģitārai līdzīgs skanējums. Lutenisti sūdzas par grūtībām to noturēt kārtībā instrumenta stīgu veida dēļ. Tas attīstījās no arābu instrumenta, kas pazīstams kā Ud, un būvniecības mākslu vēlāk pilnveidoja itāļi un vācieši. Galu galā instruments tika pakāpeniski pārtraukts lietot un baroka periodā aizstāts ar tastatūrām.
Ierīces bumbierveida korpuss ir izgatavots no plāna, gandrīz caurspīdīga priedes gabala, padarot to vieglu un pārnēsājamu, taču trauslu. Priedes augšējais slānis ir pastiprināts ar nedaudz biezākiem koka stieņiem, un tā centrā ir rozes caurums, kas darbojas kā instrumenta skaļrunis. Smalkais instruments ir viegli savērts, lai tas nesaplīstu liela spriedzes ietekmē. Agrīnās versijās bija nevainojams kakls, savukārt vēlākajām versijām bija sasprindzinājums un pirkstu dēlis.
Šī stīgu instrumenta aizmugure ir izgatavota no izliektām, veidotām koka sloksnēm. Šīs izliektās sloksnes ir salīmētas kopā no malas līdz malai, piešķirot lautai no aizmugures burbuļojošu izskatu. Apakšdaļa tika izgatavota no stiprākiem kokiem, piemēram, platāna, ciedra un ciprese, lai instrumentam piešķirtu lielāku izturību. Dažādo izmantoto koku dēļ instrumentam bija divu toņu izskats.
Lautas pirmsākumi meklējami arābu pasaulē, un vēlāk to ieguva citas valstis un sabiedrības. Starp tiem bija senie grieķi, kas šo instrumentu saistīja ar Apollonu — dievu, ko godināja kā mūzu kora vadītāju. Grieķu sabiedrības izmantoja stīgu instrumentu, lai uzsvērtu klimatiskos notikumus komēdiskos un traģiskos teātra iestudējumos. Tā popularitāte pieauga un kļuva par vienu no cienījamākajiem renesanses laika instrumentiem Eiropā. Patiesībā lielākā daļa tai rakstītās mūzikas radās šajā periodā.
Lauta parādījās daudzos dažādos mākslas veidos, bet vislielāko popularitāti ieguva renesanses laikā. Lauta parādījās daudzās gleznās un bieži tika attēlota kopā ar eņģeļiem, jo šajā laikā instruments tika plaši izmantots. Lautu iecienīja arī tēlnieki, un viņi veidoja figūras, kas to turēja baznīcās un citās vietās. Spēlējot grieķu traģēdijas un komēdijas, Šekspīrs izmantoja šo ierīci, lai uzsvērtu noteiktus sižeta punktus savās lugās.