Sitiens ar lēcienu ir basketbola sitiena veids, kurā spēlētājs uzlec gaisā un palaiž bumbu pirms atgriešanās. Tā radās 20. gadsimta pirmajā pusē, un tagad tā ir izplatītā šaušanas metode, ko izmanto spēlētāji visos sacensību līmeņos. Pareizi izpildot, džemperis ļauj uzbrūkošajam spēlētājam pāršaut aizsardzības spēlētāju, taču tam ir nepieciešams pietiekami daudz spēka, lai bumbiņa tiktu pie malas, nenospiežot no kājām. Vairākas džempera variācijas ļauj spēlētājiem iegūt sitienu jebkuros apstākļos.
Līdz pat lēciena sitiena izveidei vairums basketbolistu izmantoja setsitienu vai grūšanas sitienu, lai bumbiņu dabūtu līdz apmalei, turot kājas uz zemes un izmantojot kājas, lai palīdzētu nogrūst bumbu grozā. Vairāki novatori sāka šaut lēcienus 1930. gadsimta 40. un 50. gados, un šāvienu popularizēja Pols Arizins, kurš 60. un 60. gados spēlēja Nacionālās basketbola asociācijas klubā Filadelfijas “Warriors”, un Riks Maunts, Pērdjū universitātes zvaigzne XNUMX. gadu beigās. Lai gan sitienu sitiens joprojām tiek izmantots zemāka līmeņa spēlēs, piemēram, jaunatnes līgā, spēles attīstība ir izvirzījusi lēcēju mūsdienu profesionāļu, koledžu un vidusskolas basketbola priekšgalā.
Pareiza lēciena metiena metode prasa, lai spēlētājs paceltos ārpus laukuma, nolecot no abām kājām. Viņam vai viņai jāmēģina atlaist bumbiņu lēciena virsotnē, lai izvairītos no aizsarga izstieptām rokām un panāktu maksimālu sitiena konsekvenci. Atlaižot šāvienu, jāsaglabā pareiza forma. Tas nozīmē, ka spēlētāja ķermenim jābūt līdzsvarotam un saskaņotam ar grozu, skatoties uz mērķi un šaušanas rokas elkonim jābūt saskaņotam ar grozu. Rokai, kas nešauj, jāatbalsta bumba. Lēciena augšdaļā bumba ir jāatlaiž no pirkstu galiem, kad spēlētājs turpina sekot līdzi.
Jebkurš spēlētājs, kurš ir pilnveidojis sitienu ar lēcienu, iegūs uzbrukuma priekšrocības, jo vairumā gadījumu viņš spēj atvairīt sitienu. Strēlnieks ar labu lēcēju piespiež arī aizsardzību stingrāk sargāt, kas paver iespēju iedzīt grozā lielākam procentuālajam lāpstam jeb slam dunk. Spēlētājiem ir jābūt pietiekamam spēkam gan rokās, gan plaukstu locītavās, lai mēģinātu izpildīt šāvienu no lielāka attāluma, tāpēc jaunākie spēlētāji parasti sāk šaujot metienus vai tuvu džemperiem.
Variācijas par kopējo lēciena sitienu ļauj spēlētājam radīt vēl lielākas problēmas aizsardzībai. Apgrieziena lēcējs notiek, kad spēlētājs noķer bumbu ar savu grozu un pēc tam pagriežas, lai ar vienu ātru kustību pāršautu pāri aizsargam. Vēl viens efektīvs gājiens ir izbalēšana, kas ir tad, kad spēlētājs izšauj lēcēju, dreifējot atpakaļ no groza. Tas ir efektīvs manevrs, lai aizsargs nebloķētu metienu, lai gan ir vajadzīgas lielas prasmes, lai to precīzi izšautu.