Libānas ciedrs ir mūžzaļš koks, kura dzimtene ir Tuvie Austrumi, īpaši Libāna, Sīrija un Turcija. Šajās valstīs tas aug galvenokārt lielā augstuma apgabalos. Koks vēsturiski ir izmantots Ēģiptes kapenēs. Koksne tika izmantota arī ķēniņa Zālamana tempļa celtniecībā, kas aprakstīts Bībeles Vecās Derības versijā.
Šis koks var izaugt līdz 130 pēdu (39.65 m) augsts. Tā stumbra diametrs var būt pat 8 pēdas (2.44 m). Tās nojume var izplatīties no 30 līdz 40 pēdām (9.15 līdz 12.2 m) platumā. Saknes parasti atrodas apmēram pēdas (3 m) dziļumā augsnē.
Libānas ciedra lapotne parasti ir tumši zaļa, taču dažreiz var šķist, ka tai ir zilgana nokrāsa. Šī koka zari pārmaiņus ir gari un īsi. Tās skujas stiepjas gar garāko zaru sāniem, bet ir sastopamas ķekaros uz īsākiem. Katra adata var būt no 1/4 līdz 1 collai (64 līdz 2.54 cm) gara.
Šī koka čiekuri parasti tiek ražoti katru otro gadu. Tie parasti ir gaiši vai vidēji brūnā krāsā, un to garums var būt no trīs līdz piecām collām (7.62 līdz 12.7 cm). Tās var būt arī līdz 2 un 1/2 collas (6.35 cm) platas. Vīrišķajiem čiekuriem parasti ir nedaudz S formas, savukārt mātīšu konusi parasti ir apaļi.
Libānas ciedra kokam vēstures gaitā ir bijuši vairāki lietojumi. Piemēram, šī koka koksne ir izmantota militāro kuģu, māju un tempļu izgatavošanai. Tiek uzskatīts, ka senie ēģiptieši ir paņēmuši no tā sveķus un izmantojuši tos mumifikācijai, mirušā konservēšanas un iesaiņošanas sistēmai. Bībeles laikos Libānas ciedra koksni izmantoja, lai ārstētu spitālību, lipīgu ādas slimību, kā arī celtu pilis. Šī suga Bībelē ir minēta vairāk nekā 70 reizes, daļēji tāpēc, ka koks bija svarīgs Tuvo Austrumu iedzīvotājiem Vecās Derības laikmetā.
Šīs sugas daudzpusība, iespējams, ir izraisījusi masīvu mežu izciršanu vairāku gadsimtu laikā. Tiek lēsts, ka saglabājusies tikai neliela daļa no senajiem Libānas ciedru mežiem. Notiek virkne darbu, lai saglabātu atlikušos kokus un iestādītu jaunus. Šie pasākumi var nodrošināt, ka šo dabas brīnumu skaistumu varēs baudīt daudzus gadus.