Likumā noteiktais trasts ir īpašuma plānošanas rīks, ko izmanto, lai aizsargātu nekustamo īpašumu trasta labuma guvēja labā. Šāda veida līgumā ir iesaistītas trīs puses: piešķīrējs, pilnvarnieks un labuma guvējs. Ar likumā noteikto trastu visi ienākumi vai ieņēmumi no pārdošanas nonāk trasta labuma guvējam. Šis rīks ir viens no veidiem, kā vecāki var aizsargāt nekustamo īpašumu saviem bērniem viņu aiziešanas gadījumā.
Jebkurā likumā noteiktajā trastā ir jābūt iesaistītām trim pusēm. Pirmā persona ir pazīstama kā piešķīrējs. Šī ir persona, kurai pieder nekustamais īpašums, kas tiks nodots likumā noteiktajā trastā. Piešķīrējs izveido trastu un nodod īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu trastam.
Cita persona, kas ir jāiesaista, ir pilnvarnieks. Šī persona ir atbildīga par trasta īpašumu. Pilnvarniekam ir jāpārvalda īpašums un jāpārliecinās, ka tas tiek aprūpēts labuma guvēja labā.
Saņēmējs ir trešā persona, kas ir iesaistīta šāda veida darījumā. Saņēmējs parasti ir piešķīrēja bērns, ģimenes loceklis vai draugs, un tā ir persona, kas saņems jebkādus labumus no īpašuma. Ja īpašums gūst ienākumus no nomas, tas nonāks labuma guvēja rokās. Ja īpašums galu galā tiks pārdots, arī peļņa no pārdošanas nonāks labuma guvējam.
Likumā noteiktā trasta izveides galvenais mērķis ir nodrošināt, lai dāvinātājs varētu pārliecināties, vai nekustamais īpašums ir aizsargāts saņēmēja labā. Vairumā gadījumu tas attiecas uz vecākiem, kuri vēlas nodrošināt, lai viņu bērniem pēc nāves būtu kāds konkrēts īpašums. Izmantojot šo rīku, īpašums tiks turēts trastā un pēc noteikta laika var tikt nodots saņēmējam.
Viens no šīs stratēģijas ieguvumiem ir tas, ka īpašumu var pasargāt no kreditoriem. Ja trasta devējam, aizejot mūžībā, bija kādi nenokārtoti parādi, kreditori nevarēja ierasties pēc trasta īpašuma, lai segtu parādu. Tas ļauj īpašumu un tā vērtību bez problēmām nodot labuma guvējam.