Lingvistiskā distance ir jēdziens, kura mērķis ir izmērīt atšķirību pakāpi starp divām valodām. Tā kā valodu attālumi starp valodām ir tikpat atšķirīgi un mainīgi kā pašas valodas, šādu jēdzienu nevar precīzi piemērot zinātniski precīzā veidā. Šī koncepcija ir svarīga globalizācijas pieauguma dēļ, kas ir izraisījusi starptautisko tirdzniecību starp dažādu valstu biznesa koncerniem ar dažādām valodām un dialektiem. Tas ir būtisks arī kā instruments, lai novērtētu imigrantu spēju apgūt jaunu valodu, kas atšķiras no viņu dzimtās valodas. Tas ir tāpēc, ka jo vairāk viena valoda ir attālināta no citas, jo grūtāk imigrantam būs pielāgoties jaunajai valodai.
Lingvistisko attālumu var izmērīt, mērot valodas savstarpējo saprotamību runātājiem. Savstarpēja saprotamība nosaka, cik viegli vai grūti runātājiem būs aptvert jaunās valodas pamatus. To var veicināt dažu kopīgu vārdu koplietošana vai gramatisko un leksisko formu izkārtojuma līdzība. Piemēram, dažādās teritorijās vai valstīs var runāt vienā un tajā pašā pamatvalodā ar tikai nelielām vai lielākām atšķirībām intonācijā, vārdu nozīmē un valodas lietojumā kopumā.
Piemēram, amerikāņu un britu angļu valoda lielākoties ir saistīta ar tikai dažām viegli pārvaramām variācijām. Lingvistiskā distance starp valodas runāšanas metodēm ir ļoti maza. No otras puses, īru broga un Koknija akcents varētu izrādīties lielāks izaicinājums amerikāņu klausītājam, lai gan tie joprojām ir vienas valodas variācijas. Viņiem lingvistiskā distance ir lielāka nekā britu angļu valodai. Pat šajā gadījumā iemācīties saprast un runāt šajās angļu valodas versijās nebūtu tik grūti kā iemācīties runāt krieviski, jo abas versijas ir vairāk saistītas ar amerikāņu angļu valodu un tām ir augstāks savstarpējās saprotamības rādītājs.
Spēja viegli pārvarēt lingvistisko attālumu starp divām valodām ir vieglāka bērniem, kas jaunāki par septiņiem gadiem, nekā pieaugušajiem. Tas ir saistīts ar faktu, ka pastāv slieksnis, kurā bērni joprojām ir atvērti runas modeļu pamatiem, neapgrūtinot citas apgūtās valodas. Bērni, kas jaunāki par septiņiem gadiem, joprojām spēj asimilēt jaunas valodas pamatus, apgūt to un runāt valodā bez akcenta labāk nekā pieaugušie. Šo efektu var novērot jaunajiem imigrantiem uz valsti ar citu valodu. Pieaugušie ar laiku var apgūt jauno valodu, taču iespēja saglabāt no dzimtās valodas pārņemtos akcentus ir ļoti liela, it īpaši, ja ir liela lingvistiskā distance.