Mārtiņa likums ir spēcīgs tiesību akts Ņujorkas štatā, kas ļauj štata ģenerālprokuroram agresīvi izmeklēt finanšu krāpšanas gadījumus. Ģenerālprokurors Eliots Špicers plaši izmantoja Mārtiņa likumu pret vairākām augsta līmeņa finanšu kompānijām Ņujorkā, lai vērstos pret krāpšanu visos finanšu nozares līmeņos. Tas piešķir ārkārtīgi plašas pilnvaras un ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, kas pieejami ASV ģenerālprokuroriem, un nevienā citā štatā nav salīdzināmu tiesību aktu.
Sākotnēji likumdevēji Mārtiņa likumu izstrādāja 1921. gadā, un tam bija vairākas nepilnības, kas lika komentētājiem domāt, ka tas ir pārāk vājš, lai būtu efektīvs. Vairāki grozījumi likumdošanā turpmākajos gados to mainīja, padarot to daudz jaudīgāku un arī maz lietotu. Daudzi Ņujorkas ģenerālprokurori reti, ja vispār, izmantoja Mārtiņa likumu. Viņi īpaši nevēlējās to izmantot Volstrītas spēkstacijās, jo finanšu nozarei ir galvenā loma Ņujorkas ekonomikā.
Saskaņā ar Mārtiņa likumu ģenerālprokurors var izvēlēties, vai turpināt lietu uz civiliem vai krimināliem pamatiem, un viņam tikai jāpierāda, ka ir notikusi krāpšana. Pat tad, ja uzņēmums vai privātpersona neplānoja izdarīt krāpšanu, lietu var izskatīt kā finanšu krāpšanas lietu un tiek piemērotas Mārtiņa likuma pilnvaras. Šī plašā definīcija pieļauj ievērojami lielāku rīcības brīvību lietu izskatīšanā tiesā, jo ne vienmēr ir iespējams pierādīt, ka krāpšana notikusi ar nolūku.
Mārtiņa likums pieļauj pavēsti ikvienam štatā un ļauj ģenerālprokuroram noteikt, vai tiesvedībai jābūt privātai vai atklātai. Noziedzīgos nodarījumos apsūdzētajām personām tiek apturēta arī noteikta tiesiskā aizsardzība. Cilvēkiem nav tiesību uz juridisku padomu, un tiesības uz aizsardzību pret apsūdzībām ir ierobežotākas nekā citos gadījumos. Izmeklēšanas mērķi var izvēlēties “aizbildināties ar piekto”, atsakoties liecināt, pamatojoties uz to, ka viņi var apsūdzēt sevi, bet ģenerālprokurors var to izmantot pret viņiem. Izmeklēšanas laikā atklāto informāciju iespējams izmantot arī papildu apsūdzību izvirzīšanai.
Plašās pilnvaras saskaņā ar šo tiesību aktu padara to par spēcīgu un potenciāli bīstamu instrumentu. Daži Mārtiņa likuma kritiķi uzskata, ka šis tiesību akts ir pārāk spēcīgs, un norāda, ka to varētu viegli ļaunprātīgi izmantot dažādos apstākļos. Šī kritika var izskaidrot, kāpēc amatpersonas vēsturiski ir nelabprāt to izmantojušas.