Mikrosloksnes antena ir sava veida antena, ko izmanto īpaši augstas frekvences signālu apstrādei. To bieži izmanto kā satelīta radio vai mobilā tālruņa uztvērēju vai uzstāda uz lidmašīnas vai kosmosa kuģa. Šāda veida antenas priekšrocība ir tā, ka tās izgatavošana maksā maz, bet trūkums ir ierobežots joslas platums.
Antena ir ierīce, kas paredzēta elektromagnētisko viļņu pārraidīšanai vai uztveršanai. To izmanto radioiekārtās, lai pārveidotu radioviļņus elektriskās strāvās vai elektriskās strāvas radioviļņos. Vienīgā atšķirība starp raidīšanas antenu un uztveršanas antenu ir signāla virziens. Mikrosloksnes antena tiek izmantota, lai pārraidītu vai saņemtu signālus īpaši augstas frekvences spektrā. Tie ir viļņi ar frekvencēm no 300 MHz līdz 3000 MHz (3 GHz).
Visizplatītākais mikroslokšņu antenas veids ir mikrosloksnes plākstera antena. Tas ir izgatavots, iegravējot antenas rakstu metāla pēdās. Šis kodinājums ir saistīts ar izolācijas materiāla slāni, piemēram, plastmasu, noteiktu keramiku, stiklu vai noteikta veida kristāliem, tad izolācijas slānis, kas pazīstams kā dielektriskais substrāts, tiek saistīts ar metāla slāni. Ir iespējams izveidot šāda veida antenu bez dielektriskā substrāta. Rezultātā iegūtā antena nav tik spēcīga, bet iegūst labāku joslas platumu, kas nozīmē, ka tā var vienlaikus apstrādāt vairāk informācijas.
Mikrosloksnes antenu var arī izdrukāt tieši uz shēmas plates. Tā kā antenai ir nepieciešams maz materiālu, tā ir zemas izmaksas, viegli izgatavojama un viegla. Šīs īpašības padara šīs antenas ideāli piemērotas lietošanai mobilajos tālruņos un citās mazās elektroniskās ierīcēs.
Mikrosloksnes antenas izmērs ir apgriezti proporcionāls tās frekvencei. Tas nozīmē, ka jo lielāka ir antena, jo zemāku frekvenci tā spēj noteikt. Šī iemesla dēļ šīs antenas parasti izmanto īpaši augstas frekvences signāliem. Mikroviļņu antena, kas spēj uztvert frekvences, kas ir zemākas par mikroviļņu krāsni, būtu pārāk liela, lai to izmantotu.
Mikrosloksnes koncepciju pirmo reizi ierosināja GA Deschamps 1953. gadā. Koncepcijas ieviešana kļuva praktiska tikai 1970. gados, kad kļuva viegli pieejami mīksti substrāta materiāli, piemēram, plastmasa. Toreiz ideju tālāk attīstīja Roberts E. Munsons un Džons K. Hovels. Joprojām tiek veikti pētījumi, lai uzlabotu šīs antenas. Zinātnieki īpaši meklē veidus, kā samazināt antenu izmēru, lai tās varētu izmantot vēl mazākās elektroniskās ierīcēs.