Modernā māksla ir specifiska mākslas stila kustība, kas aizsākās 19. gadsimtā un turpinājās līdz 1970. gadsimta XNUMX. gadiem, un daudzi mākslas vēsturnieki mēdz piekrist, ka tā zināmā mērā pārklājas ar laikmetīgās mākslas kustību. Tās galvenās iezīmes ietver atkāpšanos no tradicionālajiem uzskatiem un eksperimentēšanu ar plašsaziņas līdzekļiem un tēmām, kas iepriekš tika uzskatītas par neparastām vai pat pretrunīgām. Daži no slavenākajiem modernās mākslas darbiem galvenokārt koncentrējas uz emocionālu izpausmi, nevis stoisku atturību, un liela daļa agrīnās mūsdienu mākslinieku iedvesmu smēlušies no apgaismības laikmeta filozofiskajām idejām. Izmaiņas tehnoloģijās un pieaugošie starpkultūru apmaiņas tempi arī veicināja modernās mākslas attīstību.
Viens no dažu mūsdienu mākslinieku darba galvenajiem mērķiem ir precīzi uztvert sabiedrību, kāda, viņuprāt, pastāv viņu dzīves laikā. Šī prakse ir ievērojama atšķirība no iepriekšējām mākslas kustībām, kas lielā mērā svinēja vai idealizēja pagātni. Ikdienas dzīves attēlojums modernajā mākslā kļuva izplatīts, sākot ar 1880. gadiem, un vairāki šī laikmeta mākslinieki sāka veidot darbus, kas risināja sociālās problēmas, piemēram, ekonomisko nevienlīdzību. Tradicionālo mākslas kritiķu reakcija dažkārt bija no noraidošas līdz šokētai.
Vēl viens nozīmīgs faktors mūsdienu mākslā parasti ir izteiksmes brīvība; Šis mākslas vēstures periods ir pirmais, kurā mākslinieki uzskatīja, ka var izmantot savus iekšējos redzējumus kā sākumpunktus, nevis sekot līdz šim standartam konservatīvajām mākslas radīšanas formulām. Daži vizuālās mākslas darbi, piemēram, gleznas un skulptūras, dažkārt pat tika radīti, lai pārkāptu tradicionālos mākslas noteikumus, piemēram, krāsas glabāšanu audekla rāmī vai skulptūras izlikšanu uz atbilstoša pjedestāla.
Laikmetīgā māksla parasti tiek uzskatīta par vēlāku modernās mākslas kustības periodu, kas aizsākās 1960. gadsimta XNUMX. gados un dažādās formās turpinās līdz mūsdienām. Eksperimenti ar digitālajām tehnoloģijām ir ļāvuši attīstīt jaunu mediju mākslu, piemēram, datoranimāciju, digitālo fotogrāfiju un video instalācijas. Daži mūsdienu mākslinieki eksperimentē arī ar mākslinieka un skatītāju lomām, kas noved pie interaktīvās mākslas attīstības. Šis medijs netiek izmantots pasīvai auditorijai, kas novēro darbus galerijas izstādē; tā vietā katram skatītājam uz īsu brīdi jākļūst par mākslas darba daļu, parasti mijiedarbojoties ar kameru vai cita veida elektroniskās ievades ierīci.