Mumforda procedūra, kas pazīstama arī kā distālā atslēgas kaula rezekcija, ir ķirurģiska procedūra, kuras mērķis ir atvieglot plecu sāpes, noņemot nelielu atslēgas kaula daļu jeb apkakles kaula daļu. Pacienti, kas cieš no sāpīga iekaisuma, pietūkuma vai osteoartrīta akromioklavikulārajā (AC) locītavā, kur atslēgas kaula gals saskaras ar plecu, var izvēlēties veikt šo procedūru, īpaši, ja alternatīvi risinājumi, piemēram, fizikālā terapija un kortizona injekcijas, ir nesekmīgi. Operāciju var veikt, izmantojot atklātu vai artroskopisku procedūru, un parasti tas prasa astoņas līdz desmit nedēļas atveseļošanās laiku.
Šīs operācijas iemesli
Ķirurgi parasti veic šo procedūru, kad apkakles kaulā veidojas kauls, kas sašaurina maiņstrāvas locītavu un neļauj tai vienmērīgi kustēties. Šos stimulus var izraisīt artrīts vai pārmērīga lietošana. Stāvoklis, ko sauc par distālo klavikulāro osteolīzi jeb “svarcēlāja plecu”, var attīstīties cilvēkiem, kuri ļoti noslogo šo locītavu; šajā stāvoklī atslēgas kaula gals sāk sadalīties. Bojātā apkakles kaula gala noņemšana var palīdzēt mazināt sāpes un atjaunot kustības daudziem no šiem pacientiem.
Mumfordas procedūra ir samērā izplatīta un vienkārša operācija, un tai ir augsts panākumu līmenis. Klīniskie pētījumi liecina, ka atkarībā no pamatproblēmas un izmantotās operācijas veida vismaz 75–90% pacientu ziņo par labiem vai izciliem rezultātiem.
Pirms operācijas
Pirms tiek ieteikta Mumforda procedūra, veselības aprūpes sniedzējs novērtēs pacientu, sajūtot pietūkumu vai jutīgumu maiņstrāvas locītavā un pārbaudīs pacienta kustību diapazonu. Tiek veikta virkne testu, lai noskaidrotu, vai noteikta veida kustības rokā un plecos pacientam neradīs sāpes. Tam seko rentgena un magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI), lai veselības aprūpes sniedzējs varētu meklēt skaidras pazīmes, kas liecina par kaulu smailēm vai citām locītavu problēmām, un lai palīdzētu izslēgt alternatīvus sāpju cēloņus.
Pirms pacientam tiek veikta operācija, lai novērstu maiņstrāvas locītavas problēmu, gandrīz vienmēr ir ieteicamas neķirurģiskas ārstēšanas metodes. Šādas ārstēšanas metodes var ietvert plecu apledošanu un atpūtināšanu, pretiekaisuma zāles, kortikosteroīdu injekcijas un fizikālo terapiju. Lielākā daļa veselības aprūpes sniedzēju iesaka izmēģināt šīs metodes vismaz sešus mēnešus, pirms tiek apsvērtas ķirurģiskas iespējas.
Atveriet distālo atslēgas kaula rezekciju
Atklātas Mumfordas procedūras laikā, izmantojot tiešu pieeju, pacientam var ievadīt nomierinošu līdzekli kopā ar vispārēju anestēziju vai reģionālu starpskalēna blokādi, kas sastindzis pleca un rokas nervus līdz 24 stundām pēc operācijas. Maiņstrāvas locītavas augšpusē tiek veikts iegriezums un tiek nogriezti šķiedru audi jeb fascija virs locītavas; var būt nepieciešams arī atbrīvot plecu muskuļus no kaula. Ķirurģisko zāģi izmanto, lai no atslēgas kaula gala nogrieztu apmēram 0.4–0.8 collas (1–2 centimetrus) vai mazāk kaula. Kaulu gabali tiek noņemti, un audi un āda tiek sašūti atpakaļ kopā.
Netiešā pieejā ķirurgs veic procedūru no locītavas apakšas, nevis no augšas. Šajā pieejā tiek veiktas daudzas no tām pašām darbībām, lai gan parasti tiek noņemta bursa — neliels ar šķidrumu pildīts maisiņš, kas amortizē locītavu. Netiešai pieejai bieži tiek dota priekšroka, ja tiek veiktas arī citas ķirurģiskas procedūras, piemēram, rotatora manžetes remonts.
Artroskopiska distālā atslēgas kaula rezekcija
Lai gan sākotnējā Mumfordas procedūra bija atklāta ķirurģija, sasniegumi ir padarījuši artroskopiskās metodes arvien populārākas. Tāpat kā ar atklātu ķirurģiju, artroskopiskās procedūras var veikt, izmantojot gan tiešu, gan netiešu pieeju. Šāda veida operācijās plecā tiek veikti vairāki nelieli iegriezumi, un locītavā tiek ievietota kamera un ķirurģiskie instrumenti. Atšķirībā no atklātās procedūras, parasti nav nepieciešams atbrīvot muskuļus, lai veiktu šāda veida operāciju. Locītavas apvalks, kas pazīstams kā locītavas kapsula, tiek noņemts, un tiek izmantota ķirurģiska skausta, lai noskūtu daļu atslēgas kaula.
atgūšana
Gan atklāto, gan artroskopisko operāciju var veikt ambulatori, lai gan dažos gadījumos pacientam var būt jāpaliek pa nakti. Pati operācija parasti ilgst vienu līdz divas stundas, pacientam var būt nepieciešamas vēl divas stundas, lai anestēzija beigtos. Tas, cik ilgs laiks pacientam būs nepieciešams, lai atveseļotos pēc pašas operācijas, būs atkarīgs no izmantotās procedūras veida un paša organisma atveseļošanās ātruma, taču cilvēki, kuriem ir veiktas artroskopiskas operācijas, parasti atveseļojas ātrāk. Iegriezums ādā un fascijā un muskuļu atbrīvošanās atklātā operācijā prasīs ilgāku laiku, lai dziedētu nekā mazākie iegriezumi, kas veikti artroskopiskās procedūras laikā.
Pirmajās dienās pēc Mumfordas procedūras pacientam būs jāatpūtina plecs un jāpārvalda sāpes un pietūkums ar ledu un medikamentiem. Pirmo vai divas dienas roka parasti ir imobilizēta slingā, un jebkura kustība ir jāsamazina līdz minimumam. Pārsējus bieži var noņemt apmēram pēc divām dienām ar artroskopisku procedūru un nedēļu pēc atklātas operācijas.
Pēc dažām dienām var ieteikt vieglu vai pasīvu rokas kustību, un pacients var pārtraukt slinga nēsāšanu, ja tas neizraisa sāpes. Pēc pirmās nedēļas pacients var sākt vieglu fizikālo terapiju un kustību vingrinājumus; Pat valkājot slingu, pirkstu un roku kustināšana var palīdzēt uzlabot asinsriti. Bieži vien paiet apmēram trīs nedēļas, līdz pacients atgūst normālu plecu un rokas lietošanu. Astoņas līdz desmit nedēļas pēc operācijas parasti nedrīkst nodarboties ar sportu un citām smagākām fiziskām aktivitātēm. Pacientam ieteicams turpināt terapiju lēnām un ziņot savam ārstam par jebkādām sāpēm.
Iespējamās komplikācijas
Šīs operācijas radītās komplikācijas parasti ir nelielas un rodas reti, neatkarīgi no izmantotās procedūras. Visbiežāk sastopamā komplikācija ir locītavu jutīgums, kā arī stīvums un neliels pacēluma zudums. Dažiem pacientiem ir vājums plecos un rokā, īpaši pēc atklātas procedūras. Operācijas laikā var tikt bojātas saites ap locītavu, izraisot plecu nestabilitāti. Iespējama arī infekcija locītavā.
Dažos gadījumos ķirurgs procedūras laikā var nenoņemt pietiekami daudz kaula, tāpēc pacientam joprojām var rasties ilgstošas sāpes. Iespējams arī, ka problēmas ar maiņstrāvas locītavu nebija vienīgais sāpju cēlonis plecā, tāpēc operācija var neatrisināt pamatslimību.