Kas ir nacionālā attieksme?

Saskaņā ar Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) iekšējie nodokļi un nodevas par importētajām precēm ir jāpiemēro tādā pašā veidā, kā tās tiek piemērotas vietējām precēm. Likumi, noteikumi un prasības iekšzemes preču pirkšanai un pārdošanai var būt ne mazāk labvēlīgas importa precēm. Valsts režīmu piemēro tikai tad, kad produkts ir nonācis saņēmējas valsts tirgū. Tādējādi muitas nodokļu iekasēšana par importu nav uzskatāma par nelabvēlīgu režīmu pat tad, ja vietējiem produktiem netiek piemērots līdzvērtīgs vietējais nodoklis.

Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) nosaka, ka dalībvalstīm ir jāpiemēro tāda pati attieksme pret ārvalstu pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem kā pret to valsts pakalpojumu sniedzējiem. Par nelabvēlīgu attieksmi tiek uzskatīta pat tāda attieksme pret visām pārējām dalībvalstīm, kas ir identiskas vienai pret otru, bet atšķirīga no savas. Līgums par intelektuālā īpašuma aspektiem, kas saistīti ar tirdzniecību (TRIPS), nosaka nacionālu attieksmi pret preču zīmēm, patentiem un autortiesībām. Pret intelektuālo īpašumu var izturēties ne mazāk labvēlīgi kā pret to, kas pieder valstspiederīgajiem. Izņēmumi ir paredzēti īpašiem noteikumiem iepriekšējās starptautiskajās konvencijās par intelektuālo īpašumu, piemēram, Parīzes konvencijā (1967) un Bernes konvencijā (1971).

Vislielākās labvēlības statusa nolūks ir līdzīgs valsts režīmam. Lai gan termins “vislielākās labvēlības valsts” var izklausīties diskriminējoši, tas tā nav. Tas nozīmē vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm, un vislielākās labvēlības principi ir iekļauti GATTS, GATT un TRIPS līgumos. Saskaņā ar PTO līgumiem dalībvalsts parasti nedrīkst diskriminēt tirdzniecības partnerus. Ja dažiem biedriem tiek doti īpaši tirdzniecības apsvērumi, tie ir jāsniedz visiem.

Vislielākās labvēlības režīmam ir izņēmumi. Piemēram, valstis var izveidot brīvās tirdzniecības līgumu, kas attiecas tikai uz precēm, kuras tiek tirgotas grupas ietvaros, kas faktiski diskriminē preces ārpus grupas. Dalībvalsts jaunattīstības valstīm var arī piešķirt īpašu piekļuvi tirgum. Valsts, kas uzskata, ka konkrētas valstis tirgo produktus negodīgi, var radīt šķēršļus šo produktu importam.

Vislielākās labvēlības valsts un nacionālā režīma mērķis ir nodrošināt vienādus nosacījumus globālajai tirdzniecībai. PTO uzskata, ka viņu noteikumi veicina atklātu, godīgu un nekropļotu konkurenci. Tie arī ļauj attīstītākajām valstīm importēt produktus no vismazāk attīstītajām valstīm. Mazāk attīstītajām valstīm tad ir iespēja ielauzties globālajā tirgū.