Negatīvs lādiņš ir daļiņas elektriskā īpašība subatomiskā mērogā. Fiziski tas uztur apgriezto reakciju uz pozitīvi lādētām daļiņām, radot elektromagnētisko lauku, kas demonstrē noteiktu spēka līmeni, saglabājot abas daļiņas vienotā un reaktīvā stāvoklī. Visizplatītākais piemērs ir elektronos, kas uztur elektromagnētisko lauku ar pozitīvi lādētiem protoniem. Abi šie elementi ir būtiski, lai saglabātu atomu integritāti. Kā tādi negatīvie lādiņi ir daļa no fizikas likumu pamatspēkiem.
Kad satiekas divi negatīvi lādiņi, tiek iedarbināts spēks, kas pazīstams kā atgrūšanās, izraisot abu daļiņu atgrūšanos viena no otras. Un otrādi, negatīvie un pozitīvie lādiņi piesaista, kas ir pazīstams kā Kulona likums. Šīs divas galvenās lādiņu īpašības veido elektrodinamikas likumu vispārējo pamatu. Dažas daļiņas, piemēram, fotoni, var atšķirīgi ietekmēt negatīvos lādiņus, tomēr izraisot dažādas reakcijas. Šīs elektrodinamikas likumu izmaiņas ir pamats kvantu teorijai, fizikas principu anomāliju izpētei.
Elektroni Visumā ir ļoti izplatīti un nesatur apakšstruktūras. Mazāki par protoniem, to masa ir tikai 1/1836 no pozitīvi lādētajiem līdziniekiem. Tie ir būtiski magnētisma, elektrības un siltumvadītspējas cēloņiem. Elektroni ir atbildīgi arī par ķīmisko saikni starp elementiem. Tas notiek, kad elektronu dala atoms vai apmainās ķīmiskā procesa laikā.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka elektronos atrastais negatīvais lādiņš tika izveidots Lielā sprādziena laikā. Elektroni radās masīvajā sprādzienā un ieņēma savu vietu starp citiem fermioniem jeb daļiņu fiziskajām formām. Tajā laikā tika izveidots arī pozitrons, elektrona antidaļiņa. Tomēr atšķirībā no elektroniem pozitrona lādiņš nav negatīvs. Tas nozīmē, ka tad, kad notiek sadursmes starp abām daļiņām, abas tiek iznīcinātas, to vietā radot gamma staru fotonus.
Pirmie negatīvos lādiņus identificēja senie grieķi. Apmēram 600. gadu pirms mūsu ēras Milētas Talss berzēja dzintara kažokādu, radot pievilcīgus spēkus. Vairāki zinātnieki gadsimtiem ilgi strādāja, lai identificētu dažādus elektromagnētiskās mijiedarbības veidus, galu galā apmetoties uz sistēmu, kas definēja dažādus pievilcības un atgrūšanas iemeslus, pamatojoties uz materiāliem. 1839. gadā Maikls Faradejs identificēja dažādu polaritāti. Viņš definēja vienu no šīm polaritātēm kā negatīva lādiņa saglabāšanu, lai gan atšķirība starp pozitīvajiem un negatīvajiem lādiņiem bija tikai patvaļīga.