Nespēja attīstīties ir aprakstošs termins, ko lieto zīdaiņiem vai bērniem, kuri neatbilst viņu vecumam paredzētajam izaugsmes standartam. Šie bērni, visticamāk, sver mazāk nekā citi bērni tajā pašā vecuma grupā un parasti neaug parastajā ātrumā. Organiska nespēja attīstīties nozīmē, ka augšanas trūkums ir saistīts ar veselības stāvokli, piemēram, bērna sirds vai asinsrites traucējumiem, vai komplikācijām mātes grūtniecības laikā. Neorganiska nespēja attīstīties nozīmē, ka ārsti nevar atrast fizioloģisku iemeslu bērna augšanas kavēšanai. Bieži vien tā ir gan organisku, gan neorganisku elementu kombinācija, kas izraisa problēmu.
Simptomi, kas bieži parādās kopā ar svara pieauguma trūkumu bērniem, kuri nespēj attīstīties, var būt pārmērīgs nogurums, kā arī motorisko, sociālo un vokālo prasmju kavēšanās. Ārsti diagnosticē neveiksmes sindromu, izmantojot augšanas diagrammas, lai salīdzinātu bērna svaru, augumu un galvas apkārtmēru ar citiem tāda paša vecuma, rases un dzimuma bērniem. Dažādas valstis seko izaugsmes diagrammām, pamatojoties uz savu iedzīvotāju vidējo pieauguma tempu; piemēram, ķīniešu ārsta augšanas diagramma, visticamāk, atbilst citam vidējo rādītāju modelim nekā Vācijas ārsta augšanas diagramma. Turklāt ārsti parasti veic vairākus laboratorijas testus, lai noteiktu, kas var izraisīt bērna attīstības aizkavēšanos.
Iemesli, kāpēc mazuļi nespēj attīstīties, ir ļoti dažādi. Organiskie cēloņi var būt kuņģa-zarnu trakta problēmas, komplikācijas mātes grūtniecības laikā vai infekcijas. Turklāt sirds, vielmaiņas vai asinsrites traucējumi var izraisīt augšanas aizkavēšanos. Dažreiz kaut kas tik izplatīts kā reflukss vai pārtikas alerģija noved pie tā, ka mazulis nesaņem pietiekami daudz ēšanas. Neorganiski cēloņi var ietvert sociālas, ekonomiskas vai psiholoģiskas problēmas, kas rodas bērna dzīvē. Piemēram, ja bērns tiek atstāts novārtā, bērns var nesaņemt pienācīgu uzturu vai neveidot attiecības ar aprūpētājiem, kas var aizkavēt vispārējo izaugsmi.
Ārstēšana pēc diagnozes neveiksmes ir atkarīga no tā, kas izraisa stāvokli. Dažreiz aprūpētāji vienkārši ir jāizglīto par to, kā nodrošināt zīdainim pareizu uzturu. Citos gadījumos ārsti var ieteikt augstas kaloritātes uztura bagātinātājus, lai veicinātu bērna augšanu, vai smagākos gadījumos bērna vēderā var ievietot barošanas zondi, lai nodrošinātu šķidru uzturu. Bieži vien vesela medicīnas komanda strādā, lai palīdzētu bērnam tikt galā ar šo problēmu. Piemēram, speciālists var tikt izsaukts, lai palīdzētu atrisināt zīdaiņa barošanas problēmas, kā arī uztura speciālists, lai palīdzētu vecākiem plānot diētu bērnam, kuram ir pārtikas alerģija. Ja cēlonis ir psihosociāls, parasti būs jāuzlabo bērna dzīves apstākļi un var iesaistīties arī sociālie darbinieki.
Ja neveiksmes periods ir bijis salīdzinoši īss un cēlonis ir identificēts un novērsts, bērna attīstība parasti atgriežas normālā stāvoklī. Tomēr, ja problēma ir bijusi ilgstoša, var rasties pastāvīga fiziska, garīga vai emocionāla kavēšanās, kas var izraisīt problēmas pieaugušā vecumā.
Jaunajiem vecākiem paredzēta izglītība par pareizu zīdaiņu aprūpi un uzturu palīdz novērst neveiksmes sindroma rašanos. Turklāt agrīna atklāšana un iejaukšanās, kā arī pienācīga zīdaiņa medicīniskā aprūpe ir galvenie elementi, lai bērns atgrieztos uz pareizā izaugsmes ceļa.