Nonfiction ir jebkurš darbs, kas sniedz informāciju, ko autors vai radītājs uzskata par faktisku informāciju. Dati, kas paredzēti daiļliteratūrai, var būt jebkura veida, tostarp video un fotogrāfija, taču šis termins parasti attiecas uz rakstisku materiālu. Sniegtajai informācijai nav obligāti jābūt precīzai, taču tās radītājam tā ir jāuzskata par tādu. Citiem vārdiem sakot, fakti, kas sniegti nedaiļliteratūras darbos, var būt kļūdaini, taču tie nav apzināti safabricēti un pasniegti kā fakti.
Tāda darba žanrs, kas tiek prezentēts kā daiļliteratūra, var iedalīt vairākās kategorijās. Uzziņu darbi un mācību grāmatas ir viens no galvenajiem nedaiļliteratūras darbu veidiem. Vēsturiski daudziem šāda veida darbiem vēlāk ir pierādīts, ka tajos ir daži elementi, kas ir kļūdaini, jo zināšanu attīstība uzlabo mūsu izpratni par konkrēto tēmu. Tas nenozīmē, ka darbi ir daiļliteratūra, bet gan to, ka tajos esošās zināšanas vienkārši ir novecojušas. Tas var notikt gandrīz jebkurā studiju jomā, sākot no vēstures līdz matemātikai un pat atsauces darbos par literatūru.
Biogrāfijas un stāstījuma stāsti par faktiskajiem notikumiem, kas saistīti ar autora tiešo pieredzi vai iegūti no dokumentētas informācijas, gan mūsdienu, gan vēsturiskas, ir vēl viena nozīmīga nedaiļliteratūras darbu joma. Šajos darbos bieži ir ietvertas daļas, kas piedāvā viedokļus vai secinājumus par saistītajiem notikumiem. Šāda veida iekļaušana nediskvalificē darbu kā nedaiļliteratūru, ja vien darba galvenā uzmanība tiek pievērsta faktu, nevis viedokļa izklāstam. Faktiski tas ir diezgan izplatīts literatūras darbos. Atsevišķi laikrakstu un ziņu žurnālu raksti ir cita veida daiļliteratūra.
Galvenie nedaiļliteratūras mediju veidi, izņemot rakstiskos darbus, ir vizuāli attēlojumi. Video un fotogrāfiski dokumentālie darbi ir ierasta ikdienas dzīves sastāvdaļa lielai daļai pasaules. Ziņu programmas, dokumentālās filmas un fotogrāfijas ir nedaiļliteratūra. Video un foto ieraksti ir labi nedaiļliteratūras darbu piemēri, taču šāda veida plašsaziņas līdzekļi ir viegli maināmi, kuru darbība atkarībā no izmaiņu pakāpes un aiz tā esošā nolūka var izraisīt to, ka tie vairs netiek kvalificēti kā daiļliteratūra.
Izklaides fenomens, kas radās 20. gadsimta beigās, tautā saukts par realitātes televīziju, ir labs piemērs tam, kā nolūks un prezentācija var izjaukt robežu starp daiļliteratūru un daiļliteratūru. Realitātes televīzijas programmas tiek pasniegtas kā reālas dzīves notikumu attēlojums, taču dažkārt tās tiek iestudētas un rediģētas tā, lai parādītu šos notikumus aprēķinātā, orķestrētā veidā, ar nolūku ietekmēt to, kā tos uztver auditorija. Lai gan dažas no šāda veida programmām tiek pasniegtas kā zinātniskā literatūra, labākajā gadījumā tās neatbilst definīcijai.