Gramatiskais noskaņojums ir darbības vārda forma, kas izsaka darbības veidu. Dažās valodās nosacītais noskaņojums tiek izmantots, lai aprakstītu apstākļus, kas varētu notikt vai nenotikt. Angļu valodai nav pilnībā attīstīta nosacītā noskaņa, bet tā pauž to pašu domu, izmantojot modālo darbības vārdu “būtu”.
Nosacītie teikumi ir tie, kas satur vismaz vienu apgalvojumu, kas ir nepatiess, nenoteikts vai atkarīgs no cita notikuma. Bieži vien tiem ir divas klauzulas, “ja” klauzula, kas pazīstama kā protasis, un “tad” klauzula, ko sauc par apodozi. Piemēram, teikumā “Ja tu būtu laipns pret mani, tad es būtu tavs draugs” pirmais teikums ir protāze, bet otrais ir apodoze. Pirmais teikums ir subjunktīvā noskaņā — “bija laipni”, lai parādītu, ka tas ir pretrunā faktam. Arī norādot apgalvojumu, kas ir pretējs faktam, apodoze izmanto modālu frāzi “būtu”.
Daži gramatiķi saka, ka “būtu” angļu valodā ir nosacītā noskaņā. Tomēr citi apgalvo, ka, tā kā “būtu” nav konjugēts, tas vienkārši ir daļa no indikatīvā noskaņojuma. Tomēr neatkarīgi no tā precīzās gramatiskās klasifikācijas vārdam “būtu” ir tāda pati nozīme kā nosacītajam noskaņojumam citās valodās. Franču valodā je serais, kas ir konjugēts nosacītajā noskaņā, tiek tulkots kā “es būtu” un tiek lietots nosacītā apgalvojuma apodozē, lai norādītu uz apgalvojumu, kas ir pretējs faktam.
Tomēr atšķirībā no angļu valodas darbības vārda “would” protāzē nevar izmantot nosacītus darbības vārdus lielākajā daļā valodu. Piemēram, angļu valodā varētu teikt: “Ja jūs būtu laikā, jūs varētu paveikt visu savu darbu.” Tomēr lielākajā daļā romantisko valodu šī teikuma protāze būtu vai nu indikatīvā, vai subjunktīvā noskaņā.
Dažās valodās nosacījuma noskaņojums tiek izmantots kā pieklājīgs izteiksmes veids, nevis lai aprakstītu patiesus nosacījumu apgalvojumus. Piemēram, franču je voudrais, “es gribētu”, var izmantot, pasūtot ēdienu restorānā. Šīs frāzes forma ir tāda pati kā nosacījumteikumos lietotajai, lai gan nozīme ir atšķirīga.