obligato ir mūzikas sadaļa, kuru komponists uzskata par ļoti svarīgu. Ja muzikālajā skaņdarbā parādās nots “obligato” vai “obligato”, tas nozīmē, ka iezīmēto daļu nedrīkst izlaist vai mainīt, jo tā skaņdarbam ir ļoti svarīga. Pretstats obligato vai “obligāti” būtu ad libitum, marķējums, ko izmanto, lai norādītu, ka attiecīgo sadaļu var mainīt vai izlaist, lai tā atbilstu izpildītāja vai diriģenta vajadzībām.
Termins ir atvasināts no latīņu valodas obligare, kas nozīmē “uzlikt pienākumu”. Itāļu valodā tas ir rakstīts kā obbligato, un šādai rakstībai dod priekšroku daudzi mūziķi, taču arī “obligato” ir pieņemams, īpaši angliski runājošo mūziķu un komponistu vidū. Kā norāda šī vārda nozīme, skaņdarba obligato sadaļa nav apspriežama.
Vēsturiski mūziķi bieži pielāgoja, mainīja vai atstāja mūzikas gabalus, padarot obligāto notāciju par nepieciešamu komponistiem, kuri vēlējās saglabāt atsevišķas savu darbu daļas neskartas. Lai gan mūsdienu mūzikas cienītājiem tas varētu šķist dīvaini, jo klasiskā mūzika mūsdienās bieži tiek izpildīta tā, kā rakstīta, šī prakse kādreiz bija diezgan izplatīta. Atkarībā no skaņdarba šis termins var būt arī stingrs atgādinājums, ka ne tikai mūzika ir nepieciešama, bet arī mūzika ir jāizpilda tieši tā, kā rakstīts, ar instrumentu, kuram tā rakstīta.
Īpaši baroka skaņdarbos ir ierasts redzēt apzīmējumus, kas atšķir obligato un basso continuo. Parasti basso continuo ir paredzēts neuzkrītošam pavadījumam skaņdarba galvenajai melodijai, un to izpildījumā mūziķis bieži improvizē. Ja tiek lietots obligato apzīmējums, tas nozīmē, ka mūziķim bija konkrēts redzējums par harmonisko pavadījumu, un viņš vēlētos, lai mūziķi pie tā pieturētos.
Tā kā tendence pārveidot klasisko mūziku pēc vēlēšanās ir izgaisusi, dažās aprindās ir mainījusies arī termina “obligato” nozīme. Dažos gadījumos termins tiek lietots nozīmē, kas ir pretēja sākotnējai nozīmei, lai atzīmētu skaņdarba daļu, kas ir lieka vai mazāk svarīga. Piemēram, komponists var piedāvāt obligātu alternatīvu sarežģītai sadaļai skaņdarbā mūziķiem, kuri nejūtas atbilstoši oriģinālajam skaņdarbam. Lieki piebilst, ka tas var būt nedaudz mulsinoši, kā arī kaitina dažus klasiskās mūzikas izpildītājus un komponistus.