Okulogīriskā krīze ir klīniska pazīme, kad pacienta acs āboli saraujas un nonāk ekstremālā fiksētā stāvoklī, bieži skatās uz augšu vai uz sāniem. Pacients zaudē kontroli pār acīm un var attīstīties pavadoši simptomi, piemēram, siekalošanās, stīvs kakls un psiholoģiski traucējumi atkarībā no pamatcēloņa. Var ievadīt tādus medikamentus kā muskuļu relaksanti, lai atslābinātu muskuļus, kas kontrolē acu kustību, un ļautu acīm nonākt dabiskākā atpūtas stāvoklī.
Šis stāvoklis ir distonijas piemērs, kad patoloģiskas muskuļu kontrakcijas izraisa sāpīgas spazmas un nevēlamas kustības. Pacientiem ar noteiktiem neiroloģiskiem traucējumiem, piemēram, Parkinsona slimību, var attīstīties okuloģiskā krīze, un to var uzskatīt arī par nevēlamu reakciju uz zālēm, tostarp gan recepšu medikamentiem, gan atpūtas vielām. Cilvēkiem, kas pakļauti ārkārtējam stresam, dažos gadījumos var attīstīties arī distonija, un stress ir zināms izraisītājs cilvēkiem, kuriem anamnēzē ir bijusi okuloģiskā krīze.
Acu kustības katram pacientam var atšķirties; tie var izripināties, pagriezties uz iekšu vai citos veidos, jo muskuļi ap acs ābolu spazmojas un tiek sasprindzināti. Okulogīriskā krīze pacientam var būt sāpīga un neērta. Kad tas izzūd, pacientam var būt ārkārtēja noguruma pazīmes, un tas parasti izzūd no psiholoģiskiem simptomiem, piemēram, uzbudinājuma un stresa. Emocionāls stress vai cita narkotiku iedarbība var izraisīt spazmas atkārtošanos, izraisot jaunu epizodi.
Apkārtējos cilvēkus var traucēt vai nobiedēt fiksētais acu stāvoklis un pacienta acīmredzamais fiziskais stress. Saglabājot mieru pacienta tuvumā, izmantojot neitrālu, nomierinošu balsi un skaidri norādot, ka palīdzība ir ceļā, palīdzēs mazināt pacienta stresu un uzbudinājumu, pat ja pacients epizodes laikā nevar tieši reaģēt. Stress var paildzināt okuloģiskās krīzes epizodi un veicināt psiholoģiskus simptomus, piemēram, kliegšanu vai uzvedību.
Ja šķiet, ka pacienta acis pārvietojas neparasti vai ir fiksētas sasprindzinātā stāvoklī, jākonsultējas ar ārstu, ja medicīniskā aprūpe vēl netiek sniegta. Distonijas var liecināt par nopietnu medicīnisku problēmu, un var būt nepieciešama tūlītēja ārstēšana. Ārsts var izmeklēt pacientu, savākt anamnēzi un nozīmēt atbilstošu ārstēšanu, lai atrisinātu krīzi un padarītu pacientu ērtāku. Kad sākotnējā problēma ir atrisināta, var izpētīt ilgtermiņa ārstēšanu, piemēram, mainīt pacienta medikamentus, lai izvairītos no distonijas izraisītājiem.