Optiskā interferometrija ir divu vai vairāku enerģijas viļņu mijiedarbības izmantošana informācijas vākšanai. Tie nāk no viena un tā paša avota vai ir līdzīgas frekvences, un mērinstrumenta radītie traucējumi sniedz svarīgus datus par to uzvedību un avota īpašībām. Eksperimenti ar šo paņēmienu tika veikti 1800. gadu sākumā, un tiem bija galvenā loma teoriju izstrādē par Visuma būtību. Zinātnieki var izmantot optisko interferometriju vairākiem mērīšanas un kalibrēšanas uzdevumiem.
Vienkāršā optiskās interferometrijas piemērā astronoms var izvēlēties veikt mērījumus vienam un tam pašam punktveida avotam, piemēram, zvaigznei, ar diviem teleskopiem. Katrs teleskops savāc gaismu no zvaigznes un padod to interferometram, kas apvieno informāciju. Astronoms var ņemt vērā attēlu variācijas un apkopot informāciju par zvaigznes atrašanās vietu, izmēru un sastāvu. Šie novērojumi var ļaut astronomam noteikt, vai zvaigzne tuvojas vai atkāpjas, un izsekot tās kustībai pa Visumu.
Vārds “optiskais” nosaukumā var būt maldinošs, jo var radīt iespaidu, ka optiskā interferometrija ietver darbu ar redzamu gaismu. Patiesībā enerģiju var savākt arī neredzamos viļņu garumos, izmantojot specializētas optikas ierīces. Tas var ietvert radioviļņus, ko plaši izmanto astronomijā, lai vāktu datus par ļoti attāliem objektiem. Pētnieki var strādāt ar enerģiju no interesējoša avota vai ģenerēt enerģiju ar tādiem instrumentiem kā lāzeri, lai veiktu mērījumus un kalibrētu aprīkojumu.
Optiskās interferometrijas darbā var apvienot daudzas iekārtas, piemēram, radioteleskopu banku. Tā kā viļņu garumi tiek apvienoti un rodas traucējumi, novērotāji var atklāt informāciju, kas atrodas datu malās, kas var sniegt ieskatu novērojamo avotu būtībā. Šis process var būt noderīgs visam, sākot no ārkārtīgi precīziem Zemes parādību mērījumiem un beidzot ar teoriju testēšanu par tālu zvaigžņu sastāvu.
Daži agrīnie eksperimenti ar astronomisko optisko interferometriju ilustrēja, ka iepriekšējās teorijas par kosmosa sastāvu bija nepareizas. Daudzus gadsimtus cilvēki bija uzskatījuši, ka atmosfērā atrodas viela, kas pazīstama kā “ēteris”, un tā kalpoja kā skaņas un gaismas vadītājs. 1800. gados novērojumi, kas veikti ar optiskās interferometrijas palīdzību, radīja dažus robus teorijā, un 1900. gados zinātne strauji virzījās uz priekšu, lai pilnībā izjauktu teoriju un aizstātu to ar citiem modeļiem, lai izskaidrotu Visumu.