Palmu hiperhidroze ir medicīnisks termins, ko lieto, lai aprakstītu pārmērīgu sviedru dziedzeru darbību roku rajonā. Dažreiz šo svīšanu izraisa nervu enerģija vai bailes, un dažreiz tas var notikt nejauši bez acīmredzama iemesla. Palmu hiperhidroze ne vienmēr ir bīstama, taču tā var radīt nopietnas problēmas cilvēka dzīves kvalitātei, padarot daudzas sociālās tikšanās ļoti neērtas. Tas var arī kavēt dažas praktiskas ikdienas darbības, piemēram, priekšmetu turēšanu vai lietu celšanu.
Visbiežāk pacienti ar plaukstu hiperhidrozi sūdzas par apmulsumu. Viņiem var šķist, ka citi cilvēki pamana, cik nosvīdis viņu plaukstas, un tas var likt pacientiem izvairīties no jebkāda veida sabiedriskas tikšanās, kas var prasīt rokasspiedienu vai pieskārienu. Atkarībā no traucējuma smaguma pakāpes un pacienta domāšanas veida šī problēma dažkārt var būt sociāli kropļojoša un izraisīt smagu depresiju vai sociālu trauksmi. Citi pacienti var ciest no plaukstu hiperhidrozes, ko tā nekad netraucē, un viņi, iespējams, nekad nemeklēs šīs slimības ārstēšanu.
Terminu hiperhidroze lieto, lai aprakstītu jebkāda veida problēmas ar pārmērīgu svīšanu. Dažiem cilvēkiem pārmērīga svīšana ir visā ķermenī, savukārt citiem tā ir tikai vienā vietā, piemēram, sejā vai rokās. Palmāra hiperhidroze ir viena no biežāk sastopamajām šīs slimības izpausmēm, un tā parasti ir saistīta ar nepiemērotiem vai pārmērīgiem nervu signāliem.
Mēģinot ārstēt plaukstu hiperhidrozi, lielākā daļa pacientu var izmantot vienkāršus mājas aizsardzības līdzekļus, piemēram, uzlikt pūderi uz rokām vai uzklāt standarta pretsviedru līdzekļus. Ir pieejamas arī dažas īpašas ķīmiskas vielas, kas var ierobežot svīšanu, ja tās tiek uzklātas uz ādas, un dažām no tām ir nepieciešama recepte. Daži pacienti var kontrolēt simptomus, risinot jebkādas sociālās trauksmes problēmas, kas viņiem var izraisīt svīšanu, taču lielākajai daļai no viņiem parasti ir neregulāras svīšanas problēmas, kuras nevar kontrolēt.
Ja problēma ir pietiekami nopietna, ārsti var ieteikt ķirurģisku procedūru, lai samazinātu nervus, kas izraisa svīšanu. Šī pieeja kādreiz bija ļoti nopietna procedūra, jo tā ietvēra lielus iegriezumus krūškurvja zonā, un operācija bieži tika uzskatīta par pārāk bīstamu salīdzinājumā ar problēmas nopietnību. Mūsdienīgāka operācijas versija ietver nelielus iegriezumus un kameras ievietošanu caurulē. Šī jaunākā pieeja dažkārt var ļaut pacientiem doties mājās pēc vienas atveseļošanās dienas. To parasti izmanto biežāk nekā sākotnējā versija, jo tā bieži ir ērtāka un mazāk bīstama.