Pieskarama hologramma ir šķietami trīsdimensiju gaismas projekcijas, sensoru bloka un noteikta veida taustes atgriezeniskās saites kombinācija. Nav iespējams reāli pieskarties un sajust hologrammas, taču sensoru masīva un haptic tehnoloģijas izmantošana var radīt pieskāriena ilūziju. Sensori tiek izmantoti, lai dators spētu pielāgot hologrāfiskās projekcijas uzvedību, kad tai pieskaras, un tiek izmantota haptika, lai nodrošinātu faktisku sensoro ievadi. Lai izveidotu pieskārienu hologrammu, var izmantot vairākas dažādas haptiskās tehnoloģijas, lai gan dažiem no pirmajiem dizainparaugiem tika izvēlēta ultraskaņa.
Hologrammas ir trīsdimensiju gaismas projekcijas, kas izveidotas no divdimensiju ierakstiem. Šāda veida projekciju var aplūkot no jebkura leņķa tāpat kā fizisku objektu, lai gan tas sastāv tikai no gaismas. Tā kā hologrammas ir izgatavotas no gaismas un tām nav nekādas fiziskas vielas, tās nevar pieskarties vai mijiedarboties ar jebkādiem tradicionāliem līdzekļiem. Lai izveidotu pieskārienu hologrammu, ir jāizmanto vismaz divi dažādi paņēmieni.
Lai hologramma būtu jūtama, ir jāizmanto kāda veida haptic tehnoloģija. Viens veids, kā radīt taustes atgriezenisko saiti, ir piestiprināt fiziskas ierīces pie cilvēka rokām vai ķermeņa, lai gan tas var traucēt ilūziju par pieskārienu hologrammai. Lieljaudas gaisa strūklas ir vēl viena iespēja, lai gan ultraskaņas ierīces var nodrošināt līdzīgu efektu. Jebkurā gadījumā haptiskā tehnoloģija tiek izmantota, lai kādai cilvēka ķermeņa daļai piešķirtu fizisku sajūtu, lai radītu pieskāriena ilūziju.
Otra galvenā sastāvdaļa, kas nepieciešama, lai izveidotu pieskārienu hologrammu, ir sava veida sensora aparāts. Lai haptic tehnoloģija aktivizētos īstajā laikā, datoram ir jāzina, kur atrodas cilvēka roka vai cita ķermeņa daļa. To var paveikt, izmantojot kameru un specializētu programmatūru, lai gan atstarojošā lente un citi marķieri var padarīt procesu precīzāku. Kad dators zina, kur atrodas cilvēka roka, tas var aktivizēt haptic tehnoloģiju īstajā laikā, lai radītu pieskāriena ilūziju.
Šāda veida sensori var arī ļaut personai mijiedarboties ar hologrammu. Tā kā dators, kas ir atbildīgs par attēla ģenerēšanu un kontroli, kā arī par uztveres atgriezenisko saiti zina, kur persona atrodas, tas var attiecīgi reaģēt. Šāda veida pieskāriena hologrammas piemērs ir bumbiņa, kas var atlēkt no kāda rokas. Dators var izsekot rokas atrašanās vietai, projicēt hologrammu pareizajā vietā un attiecīgi aktivizēt taustes atgriezenisko saiti. Ja roka tiek kustināta, bumbiņai var ļaut reāli nokrist.