Kandidēšana tautas vēlēšanās ir dārgs pasākums. Reklāmas, reklāmas, mītiņi un profesionāli darbinieki vēlēšanu kampaņai maksā naudu. Amata kandidātiem parasti ir jāsavāc sava nauda, taču viņi var arī saņemt kampaņas finansējumu no savas politiskās partijas.
Kandidāti var pretendēt uz amatu neatkarīgi, taču lielākā daļa ir lielākās organizācijās, ko sauc par politiskajām partijām. Tās ir grupas, kas veido kopīgu uzskatu kopumu par valdības lomu un politiku, kas būtu vai nav jāīsteno nācijas labā. Politiskās partijas pilda daudzas funkcijas, atbalstot gan ievēlētās amatpersonas, gan amata kandidātus, tostarp piesaistot naudu, lai tās tiktu ievēlētas vai pārvēlētas.
Partijas izvēlas, kuru kandidātu tās finansēs konkrēta amata vēlēšanās. Tā būtu politisko partiju finansēšanas naudas izšķērdēšana, ja abi konkurējošie kandidāti būtu no vienas partijas. Politiskajām partijām ir dažādas metodes, kā izvēlēties, kurš no to politiķiem tiks izvēlēts finansējuma saņemšanai. Tās var izpausties kā priekšvēlēšanas, kurās pati partija balso par to, kuru tā izvirzīs, vai citas iekšējās atlases procedūras.
Politisko partiju finansējumu ierobežo naudas apjoms, ko partija kopš iepriekšējām vēlēšanām ir savākusi dažādos attīstības pasākumos. No šīs summas partijai ir jāizlemj, kā sadalīt finansējumu katrās vēlēšanās, kurās kāds partijas biedrs kandidē. Politiskās partijas vadība lemj par līdzekļu sadali, izvērtējot, cik liela nozīme partijas kopējai darba kārtībai būtu partijas biedra atrašanās konkrētajā birojā, kā arī iespējamību, ka viņu kandidāts uzvarēs konkursā.
Kandidāti, kuri kandidē uz svarīgākajiem amatiem valsts valdībā, piemēram, valsts vadītāja amatiem, parasti saņem vislielāko politisko partiju finansējumu. Vismazāko finansiālo atbalstu no savas partijas parasti saņem partiju kandidāti, kuri kandidē uz mazāk nozīmīgiem amatiem un, visticamāk, neuzvarēs, kā arī tie, kas piedalās vēlēšanās, kurās viņu oponents, visticamāk, neuzvarēs. Pieņemot šos lēmumus, partijas amatpersonas lielā mērā paļaujas uz aptauju datiem.
Ļaut politiskajām partijām savākt savu naudu, lai finansētu kandidātus, nav vispārēji populāri. Šīs sistēmas kritiķi saka, ka tā padara vēlēšanas par jautājumu par to, kurš var savākt visvairāk naudas, nevis sacensties par politikas amatiem. Šie kritiķi atbalsta likumus, kas ierobežo politisko partiju finansēšanas ietekmi uz vēlēšanām, piemēram, ierobežo naudas summu, ko partijas un kandidāti var savākt un tērēt kampaņām.