Prozodija valodā ir runas ritms, uzsvars uz zilbēm un runas vispārējās tonālās īpašības. Šis valodas elements tiek izmantots dažādos veidos. Lingvisti var aplūkot prozodiju vai prozas mērītāju, lai noteiktu, kā emocijas ietekmē valodu, kā tonis ir saistīts ar valodas apguvi vai kā izskaidrot valodu iesācējam.
Eksperti ir identificējuši dažādus runas vai runas apstākļu aspektus, kas var būtiski ietekmēt prozodiju. Piemēram, runātāja emocionālais stāvoklis parasti ietekmē šo runas īpašību. Ir arī svarīgi apsvērt, vai runātājs sniedz paziņojumu, uzdod jautājumu vai veic citus retoriskus uzdevumus, kas var ietekmēt sniegto prozas mērītāju.
Dzejā prozodija ir dzejas poētiskais mērs. Šī elementa lietojums dzejā ir tieši saistīts ar prozodijas lietojumu nepoētiskā valodā, jo abos ir runa par valodas ritmu un kadenci. Dzejā prozodiskais protokols ir vairāk formāls vai strikti atzīts vienkārši tāpēc, ka tradicionālā dzeja, kā tā ir praktizēta gadsimtiem ilgi, ir balstījusies uz stingru ritmu un metru kā vienu no galvenajiem mākslas elementiem.
Lai gan mūsdienu dzeja ir samērā brīva no stingrām metrikām un noteikumiem, senākas, klasiskākas dzejas formas, ko bieži sauc par tradicionālo dzejoli, gandrīz vienmēr atbilda noteiktiem prozodiskiem noteikumiem. Dzejas rindās bija elementi, ko sauc par pēdām, kas izmantoja īpašu stresu un toni. Tas ietekmēja konkrētu zilbju uzsvaru, kas ir galvenā prozodijas daļa dzejā, kā arī dziesmā.
Līdzās pēdām un metriem dzejas prozodijā ir iekļauts arī elements, ko sauc par cezūru jeb “lūzumiem” – šo elementu mūsdienu dzejā joprojām var izmantot diezgan maz. Vienkāršā doma par pauzi pēc noteiktas zilbes ir kopīga gan dzejai, gan vispārējai retorikai. Tas padara caesurae vienumus, kas joprojām var attiekties uz daudziem mūsdienu runas gadījumiem, lai gan vidusmēra runātājs tos nevar identificēt kā tādus.
Dzejas kā mākslas veida evolūcijā vairums literatūras ekspertu piekritīs, ka 20. gadsimta beigās dzeja no pārsvarā uz stingriem prozodiskiem noteikumiem balstītas mākslas veida kļuva par tādu, kas vairāk balstās uz emocionālu pievilcību. Ideja par “brīvo dzejoli” lielā mērā aizstāja tradicionālo dzejoli, atspoguļojot emocionālā spēka, kaislības vai konceptuālās pievilcības prioritāti pār klasiskās dzejoļa izstrādāto prozodiju. Šīs izmaiņas ir samazinājušas formālo prozodisko elementu izmantošanu dažās literārajās mākslās, taču idejai par stresu un toni valodā joprojām ir būtiska loma gan poētiskā, gan nepoētiskā runā.