Daudzas valstis ir sasniegušas neatkarību revolucionāra kara laikā, un katras valsts iedzīvotāji informēs, ka viņu revolucionārais karš ir “revolucionārais karš”. Revolūcija ir sena metode, kā panākt brīvību no koloniālām nācijām vai nomācošām valdībām, un šķiet, ka dažām tautām tā tik ļoti patīk, ka tās ir piedzīvojušas vairākas revolūcijas un politiskās nenoteiktības periodus.
Katra revolucionāra kara uzskaitīšana vēsturē prasītu diezgan ilgu laiku, taču dažas revolūcijas ir īpaši vērts atzīmēt dažādu iemeslu dēļ. Dažas no tām bija ievērojamas savā laikā, kalpojot par iedvesmu un paraugu citām tautām, savukārt citas atspoguļoja notiekošos satricinājumus un strīdus par valdības būtību un lomu. Daudzi 19. un 20. gadsimta pilsoņu kari bija saistīti ar vardarbīgu monarhiju noraidīšanu, piemēram, pilsoņiem cīnoties par demokrātisku valdību, nevis par iedzimtu varu.
Viens no agrākajiem reģistrētajiem revolūcijas gadījumiem notika 615. gadā p.m.ē., kad babilonieši sacēlās pret asīriešiem. Romas impērija cīnījās arī ar vairākām revolucionārām sacelšanās, jo tā izpletās visā Eiropā un daļā Tuvo Austrumu, un vietējie iedzīvotāji sacēlās. Dažos gadījumos šie sacelšanās tika apspiesti diezgan brutāli, piemēram, Boudica’s Rebellion pamatā, radot pamatu kūstošam aizvainojumam, kas vēlāk izcēlās eksplozīvi.
Jaunākie revolucionārā kara piemēri ir 1566.–1648. gada 80 gadu karš starp Spāniju un Zemajām zemēm, kā arī 1642.–1653. gada Lielbritānijas revolucionārais karš, kas beidzās ar monarhijas atjaunošanu. Amerikas neatkarības karš no 1774. līdz 1783. gadam iedvesmoja vairākas valstis, kas cīnījās koloniālisma apstākļos, tostarp Meksika, kas ieguva neatkarību 1821. gadā, un Filipīnas, kas sacēlās pret Spāniju no 1896. līdz 1898. gadam.
Franču revolūcija no 1792. līdz 1802. gadam iezīmēja pāreju no monarhijas uz demokrātisku valdību. 1908. gadā jaunie turki Turcijā piespieda atjaunot demokrātiju, savukārt revolucionāri krievu valodā 1917. gadā gāza caru ar Oktobra revolūciju, kas ievadīja komunistu valdību. Indijas ilgstošais neatkarības karš, kas lielā mērā balstījās uz nevardarbīgu un politisku taktiku, ilga no 1916. līdz 1947. gadam, un Kubas revolūcija no 1956. līdz 1959. gadam atveda pie varas Fidelu Kastro.
Vēl viena ievērojama revolūciju sērija notika 1989. gadā, kad Austrumu bloka valstis sacēlās pret centralizēto Krievijas valdību un nodibināja savu neatkarību. 1990. gadi Āfrikā tika atzīmēti arī ar virkni konvulsīvu revolucionāru un pilsoņu karu, kad valstis cīnījās par neatkarību un mēģināja izveidot valdības.