Roku protēzes ir mākslīgas ierīces, ko izmanto, lai tuvinātu dabiskas rokas izskatu un funkcijas. Lai gan daudziem modeļiem ir ierobežota mobilitāte, tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi izveidot protēžu roku, kas spēj satvert priekšmetus, turēt zīmuļus un pat pārvietoties dabiskā veidā ar plaukstas locītavu un apakšdelmu. Tāpat kā jebkura veida ekstremitāšu protēzes, mākslīgā roka bieži tiek pielāgota tā, lai tā cieši pieguļ lietotājam un kalpotu vairākus gadus.
Gadu gaitā protezēšana ir ļāvusi izstrādāt mākslīgās ekstremitātes, kas ne tikai atjauno amputēto personu funkcijas, bet arī vairāk atgādina dabiskās ekstremitātes nekā iepriekš. Tas jo īpaši attiecas uz protēžu roku. Agrākie modeļi dažreiz bija vienkārši metāla dizaini, kas neietvēra atsevišķus ciparus. Tā vietā roku raksturoja spīlēm līdzīgs dizains, kas ļāva satvert priekšmetus, taču piedāvāja nedaudz vairāk funkcionalitātes. Šāda veida modeļi bija pilnībā funkcionāli, bez mēģinājuma nodrošināt pat nelielu līdzību ar cilvēka roku.
Mūsdienās ir daudz protēžu roku dizainu, kas piedāvā plašāku mobilitātes diapazonu un nodrošina arī dabiskāku izskatu. Pateicoties sveķu un citu sintētisku materiālu sasniegumiem, tagad ir iespējams mākslīgo roku ķermeni pārklāt ar cilvēka ādu. Datortehnoloģijas ir arī padarījušas pēdējo desmitgažu apjomīgāko hidrauliku novecojušu, ļaujot roku protēzē izveidot daudz reālistiskāku formu. Daudzi modeļi mūsdienās ir aprīkoti ar sensoriem, kas ļauj izveidot elementāru bioloģisku saikni ar lietotāju, kas bieži vien var palīdzēt nodrošināt efektīvāku ierīces kontroli.
Tāpat kā protēzētām kājām vai pēdu protēzēm, arī roku protezēšanas pamatkonstrukcija ir pielāgota katram pacientam. Šādi tiek nodrošināts, ka ierīce cieši pieguļ un sensora savienojumu ir vieglāk izveidot. Pielāgots piegulums nozīmē, ka mākslīgā roka, visticamāk, ir proporcionāla atlikušajai rokai, radot vienveidīgāku un dabiskāku izskatu lietotājam. Tajā pašā laikā pielāgošana ļauj tuvināt lietotāja dabīgo ādas toni, padarot ierīci mazāk nosakāmu publiskā vidē.
Lai gan mūsdienās daudzi roku protezēšanas modeļi koncentrējas gan uz funkcijām, gan uz izskatu, ir iespējams iegādāties rokas protēzes, kas ir uzlabotas konkrētu uzdevumu veikšanai. Piemēram, mākslīgā roka var būt konfigurēta, lai lietotājam būtu vieglāk iesaistīties tādās aktivitātēs kā klinšu kāpšana vai āmura lietošana. Tāpat kā ar citiem mākslīgo ekstremitāšu veidiem, nav nekas neparasts, ka amputētajiem ir vairāk nekā viena roku protēze, no kurām viena ir paredzēta sociālām situācijām, bet otra tiek izmantota praktiskiem lietojumiem.