Segmentēts tirgus ir tirgus, kas kaut kādā veidā ir izolēts no citiem tirgiem. Izolācija var būt pilnīga vai daļēja un nedaudz šķidra. Segmentēta tirgus izveides process var būt apzināta mārketinga stratēģija, kas ir izstrādāta, lai palielinātu informācijas plūsmu un radītu pārdošanu sekundārajā vai nišas tirgū, vai arī tas var rasties neparedzētu tirgus nepilnību dēļ.
Ja tirgus ir tīši segmentēts, iemesls parasti ir saistīts ar uzņēmuma virziena noteikšanu, izstrādājot, ražojot un galīgi pārdodot savu produktu līniju. Sadalot vai segmentējot lielāku tirgu mazākā un vieglāk pārvaldāmā potenciālo klientu lokā, ir vieglāk izstrādāt produktus, kas piesaistīs šo patērētāju grupu. Procesa ietvaros tie, kas veido segmentēto tirgu, ir zināmā mērā atstumti vai izolēti no konkurences un paliek lojāli, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā zīmola atpazīstamība, kvalitāte un cena.
Tīša segmentēta tirgus priekšrocība ir arī ierobežoto mārketinga resursu labāka izmantošana. Vairāk koncentrējoties uz šo unikālo tirgu, nevis izmantojot masu tirgus pieeju, ir vieglāk noteikt, kā pieejamos resursus vislabāk izmantot, lai sasniegtu paredzēto klientu bāzi un tādējādi palielinātu pārdošanas un ieņēmumu potenciālu. Mazie uzņēmumi dažreiz izmanto šo modeli, ja produktu līnija attiecas tikai uz noteiktiem patērētāju veidiem, bet lielās korporācijas, kas vēlas iekļūt jaunos tirgos pirms to konkurentiem, dažkārt izmantos šo pašu stratēģiju, izstrādājot un laižot klajā jaunu produktu.
Ja segmentēta tirgus klātbūtne nav balstīta uz apzinātu izvēli, rezultāts var būt nedaudz mazāk izdevīgs. Tiek traucēta spēja izveidot funkcionējošu saziņas līmeni starp ražotājiem un patērētājiem, kas savukārt noved pie mazāk efektīvas darbaspēka, kapitāla un citu resursu izmantošanas. Šāda veida tirgus nepilnības ir jāidentificē un jāatrod risinājumi, pirms situāciju var pārvērst par patiesu iespēju ikvienam iesaistītajam.
Ideja par segmentētu tirgu tiek atrasta arī ar investīciju iespējām. Pieeja, kas pazīstama kā segmentēta tirgus hipotēze, paredz, ka nav iespējams aizstāt konkrētus instrumentus ar tiem, kam ir atšķirīgi noteikumi. Klasisks piemērs ir saistīts ar ilgtermiņa un īstermiņa ieguldījumiem. Ja investors vēlas, lai ieguldījumu portfelis būtu nedaudz likvīds, tad labāks risinājums būs koncentrēties uz īstermiņa iespējām, kas nesīs atdevi mazāk nekā gada laikā. Tiks izvairīties no ilgtermiņa ieguldījumiem, kas var aizņemt vairāk nekā gadu, lai sniegtu vēlamo atdevi, jo šo iespēju nosacījumi atšķiras no īstermiņa ieguldījumu nosacījumiem un tādējādi nedod vēlamo rezultātu.