Sinkopēšana ir muzikāls process, kas ietver negaidīta elementa pievienošanu mūzikas skaņdarba pamata ritmam. Būtībā sinkopēšanas māksla prasa izstrādāt ritma līniju, kas tiek atskaņota no galvenās ritma līnijas, radot efektu, kas sniedz klausītājam sajūtu, ka izbauda sitienu ritmā. Reizēm sinkopēšana pievieno vairāk sitienu, savukārt citreiz tas aizkavē vai maina konkrēta sitiena sajūtu ritma līnijā.
Šī unikālā un lipīgā procesa pamatā ir ideja mainīt uzsvaru uz skaņdarbā izmantotajām taktīm vai notīm. Lielākajā daļā muzikālo darbu vispārējais sitiens 4/4 laikā liek akcentēt takts pirmo un trešo sitienu. Ar sinkopāciju tomēr uzsvars tiek likts uz otro un ceturto sitienu. Šī pieeja būtiski nemaina pamata ritmu, taču tā maina skaņdarba galīgo skanējumu.
Citās situācijās sinkopēšana var pievienot pārklājumu esošajam sitienam, pievienojot sekundāro sitienu līniju. Izmantojot šo pieeju, sekundārā ritma līnija aizpilda mazās atstarpes starp galvenās līnijas sitieniem, radot skaņu, kas var būt agresīvāka un radīt sarežģītāku ritmu, kas var būt ideāli piemērots dejošanai.
Sinkopācija ir sastopama daudzos mūzikas veidos, un džezs satur visvairāk šāda veida mūzikas tehnikas pielietojuma piemēru. Tomēr nepārtrauktais mūzikas stilu sajaukums nozīmē, ka mūsdienās daudzi dažādi mūzikas veidi ietver sinkopāciju. Šo pieeju var atrast kantrī mūzikā, rokenrolā, new age skaņdarbos un dažos klasiskās mūzikas skaņdarbos.
Sinkopēti ritmi var būt daļa no oriģinālā skaņdarba vai pievienoti, nedaudz pārkārtojot muzikālā darba galveno ritmu. Tradicionālās blūza, kantrī un rokenrola žanru klasikas mūsdienu priekšnesumi tiek atjaunināti un piešķirti svaigam, aranžējumam pievienojot sinkopāciju.