Smaržlampas ir ierīces, ko izmanto, lai dezodorētu un attīrītu gaisu telpā. Šīs lampas tika plaši izmantotas, lai palīdzētu sterilizēt gaisu slimnīcās, bet vairs netiek uzskatītas par efektīvām šim nolūkam. Smaržu spuldžu, sauktu arī par katalītiskajām vai efūzijas spuldzēm, galvenais lietojums ir aizskarošu smaku noņemšana no mājas. Tie mijiedarbojas ar dažām molekulām gaisā un bieži ir piepildīti ar smaržīgu degvielu, ko var lēnām izkliedēt telpā.
Pirmo reizi 1897. gadā izgudrotās smaržlampas tika plaši izmantotas slimnīcās un morgās. Sākotnējie ražotāji apgalvoja, ka mazas smaku molekulu daļiņas reaģēs uz siltumu lampā un tiks neitralizētas. Bez šīm daļiņām telpa paliek tīra. Lai gan ir dažas molekulāras reakcijas, kas rodas, izmantojot smaržlampu, lielākā daļa smaku izraisošo molekulu netiek neitralizētas. Tā vietā šīs lampas dezodorē telpu, izlaižot tajā smaržīgu degvielu.
Šādai lampai ir vairākas sastāvdaļas. Dobs bļods veido pamatni un ir piepildīts ar degvielu apmēram līdz augšai, pirms lampiņa iedegas. Šī degviela ir izgatavota no spirta un smaržām, lai gan var izmantot arī degvielu bez smaržas. Dakts atrodas degvielā un izplūst no lampas caur augšpusi, ko pārklāj metāla deglis.
Atšķirībā no cita veida lampām smaržlampas netiek atstātas iedegtas. Dakts tiek aizdedzināts uz degļa un pēc dažām minūtēm nodziest. Lai gan liesmas nav, lampas siltums turpina patērēt degvielu, līdz tā ir pilnībā iztērēta. Vidēja izmēra smaržu lampā tas var aizņemt apmēram stundu. Ir iespējams arī izslēgt smaržlampu, uzliekot deglim vāku un noņemot lampas skābekļa avotu.
Bez liesmām smaržu spuldzes spēj iztērēt degvielu lēni un vienmērīgi. Tie nededzina degvielu, bet ievada to apkārtējā gaisā, radot ozonu kā blakusproduktu. Lai gan ozons kādreiz tika reklamēts kā attīroša molekula, tas var būt bīstams pat zemā līmenī. Šīs molekulas iedarbība var izraisīt apgrūtinātu elpošanu. Lampā esošā degviela ir arī viegli uzliesmojoša un var eksplodēt liesmās, ja lampa nav pareizi iedegta.