Sokrātiskā iztaujāšana ir process, kurā jautājumus izmanto zināšanu konstruēšanai un pārbaudei; tas ir nosaukts sengrieķu filozofa Sokrata vārdā, kurš dzīvoja aptuveni 400. gadu pirms mūsu ēras. To uzskata par kritiskās domāšanas procesa būtisku sastāvdaļu, un tai ir izglītojošs un terapeitisks pielietojums. Sokratiskā iztaujāšana palīdz skolēniem mijiedarboties un domāt par zināšanām, tādējādi padarot tās par savām, nevis vienkārši pieņemot un absorbējot tās. Konkrēti jautājumu veidi ir izstrādāti, lai iegūtu informāciju no studentiem un vadītu aktīvu zināšanu pārbaudi un paplašināšanu. Jautājumu veidi ietver problēmas noskaidrošanu, kā arī pieņēmumu, iemeslu, pierādījumu pārbaudi un seku un seku apsvēršanu.
Prasmīgās Sokrātiskās iztaujāšanas māksla ir veidota ar mērķi padarīt skolēnu par aktīvu mācīšanās dalībnieku, nevis par pasīvu saņēmēju. Tas veicina kritisko domāšanu, un tam ir daudz pielietojumu izglītībā vairākās disciplīnās, piemēram, zinātnē, literatūrā, vēsturē un psiholoģijā. Izmantojot rūpīgi konstruētus jautājumus, skolēni var mijiedarboties ar zināšanām un skolotāju, tādējādi pārdomājot aplūkojamo priekšmetu no visiem leņķiem, cenšoties panākt lielāku izpratni. To izmanto arī garīgās veselības speciālisti kā kognitīvās uzvedības terapijas metodi. Terapeitiski pielietojot, Sokrātiskā iztaujāšana var palīdzēt pacientiem uzzināt vairāk par sevi, tostarp par viņu motivāciju un rīcību, kā arī izpētīt veidus, kā pielāgot uzvedību, lai varētu uzlabot darbību.
Sokratiskajā iztaujāšanas procesā tiek izmantoti vairāki atšķirīgi vaicājumu veidi. Pirmais veids ir precizējoši jautājumi, kas mudina padziļināti izpētīt, kas tieši tiek apsvērts; šajās aptaujās var tikt lūgts atjaunot zināmo informāciju vai piemērus. Cita veida vaicājumi ir paredzēti, lai pārbaudītu un pārbaudītu pieņēmumus un uzskatus. Šie jautājumi mudina apsvērt informāciju, kas pieņemta par patiesu, un pārbaudīt, vai šis pieņēmums ir vai nav pareizs.
Cits Sokrātiskā iztaujāšanas veids pēta iemeslus un pierādījumus. Šajos jautājumos tiek apskatīti informācijas meklēšanas iemesli, kā arī apsvērti pierādījumi, kas atbalsta un palīdz pierādīt apspriežamo jautājumu. Noderīgi ir arī jautājumi, kas aplūko studenta perspektīvu vai skatījumu, un tos var izmantot, lai parādītu, ka ir vairāk nekā viens veids, kā aplūkot problēmu, kas var būt vienlīdz derīga. Diskusijas laikā izmantotais arguments ar loģiski paredzamām sekām vai sekām var būt vēl viens veids, kā apšaubīt, ieskaitot iespējamā iznākuma vēlamības pārbaudi. Visbeidzot, iztaujāšana bieži beidzas ar pārdomātiem jautājumiem, lai noteiktu, vai vēlamais mērķis ir sasniegts un vai atbilde ir apmierinoša vai rada vēl vairāk jautājumu.