Turntablism ir profesionālais termins, kas apzīmē oriģinālmūzikas radīšanu ar tradicionālu plastmasas vinila plati, kas griežas fonogrāfa atskaņotājā. Visvairāk tas radās no radošiem “disko žokejiem” (DJ), kas 1970. gadu beigās deju ballītēs grieza ierakstītu mūziku. Dīdžejošana tiek uzskatīta par vienu no pilsētas kultūras pamatpīlāriem, ko sāka saukt par hiphopu, bet pārējie ir Ceremoniju meistars (MC-ing), breika dejas un grafiti māksla. Plašāk lietotie slenga termini hiphopu raksturo kā ielas dzīvi, kurā notiek attiecīgi skrāpēšana, repošana, laušana un atzīmēšana. Skrāpēšana patiesībā ir tikai viens no daudzajiem fiziski prasīgajiem paņēmieniem, kā manipulēt ar rotējošu disku, lai mainītu tā sākotnējo mūzikas ierakstu.
Sākotnējais dīdžeja fonogrāfs bija disku atskaņotājs ar diviem atskaņotājiem, bet tikai vienu audio izvades kanālu. Starp tā kontrolieriem bija bīdāmās sviras, ko sauc par šķērsfaderiem, kas ļāva dīdžejam nemanāmi izgaist no mūzikas ieraksta vienā ierakstā, vienlaikus pārvēršoties celiņā pretējā atskaņotājā. Ierakstītie diski tika izgatavoti no cietas vinila plastmasas, kas iegravēta ar neregulārām rievām, kas bija tieša skaņas fiziskās vibrācijas pārnešana. Smalka adata, kas uzstādīta uz brīvi kustīgas rokas, izsekoja šai rievai, lai uztvertu mikroskopiskās vibrācijas un atkārtoti tās pastiprinātu kā dzirdamu skaņu. Šis ir turntablisma mūzikas instruments.
Viens no pirmajiem novatoriskā dīdžeja trikiem bija piespiest diska atskaņotāju, lai apturētu tā griešanos, radot mūzikas ieraksta klusuma “pārtraukumu”. Bija vajadzīgs ievērojams laiks, lai pēc tam atbrīvotu spiedienu un atsāktu dziesmas atskaņošanu, neizjaucot tās ritmu. Ballīšu apmeklētāji pielāgoja savas dejas šai jaunieviestajai breikbītu ritmam. Citi dīdžeji ātri atklāja paņēmienu, kā atkal un atkal atskaņot īsus mūzikas segmentus, piespiežot atskaņotāju pretēji pulksteņrādītāja virzienam līdz precīzai šī segmenta sākuma pozīcijai. Atbrīvojot spiedienu, tas tiktu atkārtots.
Pirkstu kustība, izpildot šo paņēmienu, ātri atgādināja niezes “saskrāpēšanu”. Tā kā šis unikālais skaņas efekts kļuva populārāks galvenajā mūzikā, turntablismu sāka saukt vienkārši par skrāpēšanu. Ar pieņemšanu un leģitimitāti arvien vairāk mērķtiecīgu dīdžeju nozīmēja novatoriskākas jaunas skrāpēšanas metodes un atbilstošas skaņas. DJ iekārtu ražotāji arī reaģēja uz fiziskajām un skaņas prasībām, kas saistītas ar to jauno izmantošanu kā mūzikas instrumentu, nevis vienkāršu atskaņošanas ierīci.
Būtisks aprīkojuma uzlabojums bija ar iespēju precīzāk pielāgot katra pagrieziena galda rotācijas ātrumu. Tas nozīmēja, ka mūziķis jeb turntablist varēja manuāli saskaņot praktiski jebkurus divus dotos diskus, lai tiem būtu tieši tāds pats ritms. Abus atskaņotājus var atskaņot un manipulēt vienlaikus ar lielāku pārliecību par ritmiskās saskaņotības saglabāšanu. Pamata paņēmienu sauc par beatmatching.
Kad skaņa tiek palēnināta vai paātrināta, tās augstums mainās. Tāpēc iekārtu ražotāji apvienoja atskaņotāju ar audio mikseri, kas spēj koriģēt toņu vai arī citādi radīt jaunus papildu toņus. Bītu miksēšanai šādos instrumentos ir papildu ieguvums, jo parasti ir papildu ievades kanāli citām mūzikas ierīcēm, piemēram, programmējamām digitālajām bungu mašīnām. Datori un digitālās audio apstrādes tehnoloģija ir būtiski ietekmējusi turntablismu. Spiedienjutīgi skārienpaliktņi, “vinila emulācijas” programmatūra un citas lietojumprogrammas ir šīs mūzikas mākslas evolūcijas aģenti.