Vietnes sanācija ir piesārņojošo vielu un piesārņotāju noņemšanas process no zemes gabala. Šie piesārņotāji var ietvert dažādu veidu bīstamos atkritumus, kas var būt kaitīgi cilvēku veselībai vai videi. Šīs sanācijas mērķis var būt augsnes, ūdenstilpņu, gruntsūdeņu vai gaisa attīrīšana noteiktā teritorijā.
Ir vairāki materiāli, kuru dēļ vietai var būt nepieciešama sanācija, tostarp ražošanas blakusprodukti un rūpnieciskie atkritumi vai augsts ķīmisko vielu koncentrācijas līmenis no dažādiem avotiem. Vietnes sanācija parasti ir vērsta uz vienu no četriem piesārņotāju pamatveidiem, tostarp toksiskām, uzliesmojošām, sprādzienbīstamām vai slimību izraisošām vielām. Lai noteiktu, vai vietai ir nepieciešama tīrīšana, tiek pārbaudīti augsnes un ūdens paraugi, lai noteiktu piesārņojuma līmeni.
Teritorijas attīrīšana bieži tiek veikta uz zemes, ko vietējās pašvaldības iestādes vai zinātniskās grupas ir atzinušas par apdzīvojamām. Šāda veida zeme ir pazīstama kā degradētā teritorija, un tiek veikta sakopšana, lai zemi varētu droši attīstīt un izmantot. Daži sanācijas projekti tiek veikti, jo vieta apdraud cilvēkus tuvējos rajonos. Vietās, kas ir piesārņotas ar kodolatkritumiem vai ķīmiskajiem atkritumiem, var rasties toksiski izgarojumi, kas var pārvietoties jūdžu attālumā vai pat noplūst gruntsūdeņos un piesārņot vietējos ūdens krājumus. Vietnes sakopšana var nepadarīt drošu dzīvošanu, taču tā var palīdzēt samazināt apdraudējumu tuvumā esošajiem iedzīvotājiem.
ASV teritorijas sanāciju pārrauga Vides aizsardzības aģentūra (EPA), savukārt lielākā daļa Eiropas paļaujas uz sistēmu, kas pazīstama kā “Nīderlandes standarti”. EPA pārvalda programmu, kas pazīstama kā “Superfund”, lai samaksātu par sanācijas projektiem. Līdzekļi šai programmai nāk no naudas sodiem, kas iekasēti no uzņēmumiem, kas atzīti par vainīgiem piesārņojošās darbībās. Daudzas ASV pilsētas piedāvā arī nodokļu un zonējuma atvieglojumus izstrādātājiem, kuri vēlas uzņemties vietas sanācijas projektus.
Piesārņotās vietas tīrīšanai tiek izmantoti divu veidu paņēmieni. Ex-situ metodes ietver bīstamo vielu izņemšanu no apgabala, savukārt in situ metodes izmanto ķīmiskas vielas un citus līdzekļus, lai apstrādātu augsni un ūdeni, tos nenoņemot. Izplatīta ex-situ metode ir pazīstama kā “sūknēšana un izgāšana”, kad augsne un ūdens tiek noņemti un nosūtīti uz poligoniem. Visizplatītākais in situ paņēmiens ir “sūknēšana un apstrāde”, kad netīrā augsne vai ūdens tiek izvadīts uz virsmas un apstrādāts ar ķīmiskām vielām, lai neitralizētu bīstamas vielas. Arvien populārāka kļūst arī baktēriju izmantošana piesārņotāju noņemšanai, kas pazīstams kā bioattīrīšana.