Laikā pirms mašīnu stellēm un veikalos iegādāto materiālu vilna bija galvenais ienākumu avots, un spēja to vērpt un aust nozīmēja, ka sieviete varēja sagādāt savai ģimenei siltu apģērbu. Vilnas kāršana ir process, kurā vilnas šķiedras (vai kokvilnas, šajā gadījumā) tiek atdalītas un sagatavotas vērpšanai. To var izdarīt ar rokām vai mūsdienās ar mašīnu.
Vilnas kāršanai ar rokām ir nepieciešama prakse. Kārsējs paņem divas kāršanas ķemmes, kurām ir stāv zobi, un vienā iekrauj vilnas šķiedras. Ar kustību uz priekšu un atpakaļ, cilvēks uzliek vienu kāršu virsū un “izķemmē” kāršu cauri apakšējās kāršanas ķemmes vilnai. Kad visa vilna ir pārnesta no apakšējās kāršanas uz augšu, kāršanas ķemmes tiek apgrieztas un process ir pretējs. Kad vilna ir viegla, gaisīga, šķiedras atdalās un nav samezglojušās, no masas tiek veidots rolags jeb šķiedras rullītis izmantošanai uz vērpšanas ritenīša.
Vilnas kāršana ar mašīnu neaizņem tik ilgu laiku, un acīmredzot vienā reizē var kārst vairāk vilnas. Kārstot vilnu ar mašīnu, operators vilnas šķiedras liek uz cilindra ar ļoti rupjiem zobiem. Pēc tam vilna tiek pārnesta pa virkni ritošām mucām, katrai no kurām ir secīgi smalkāki zobi. Kad operators noņem vilnu no pēdējās bungas, tā tiek sadalīta atsevišķās šķiedrās un ir gatava doties uz citu mašīnu, lai to savērptu pavedienā. Kāršanas tehnoloģija pēdējos gados ir maz mainījusies, galvenokārt tāpēc, ka bungu metode ir visefektīvākais veids, kā salīdzinoši īsā laikā iegūt lielu daudzumu vilnas šķiedras kārstu un gatavu lietošanai apģērbā.
Daudzas šķiedru un vērpšanas ģildes joprojām māca vilnas kāršanas tehniku ar rokām. Viņi arī māca, kā no vilnas var savērpties diegā un pat kā iepīt diegu drānā. Kāds, kurš vēlas novērtēt pagātnes laikmeta smago darbu un meistarību, varētu sākt, iemācoties kārst vilnu un vērpjot to diegā.