Ko slimnīcā dara farmaceits?

Slimnīcas aptieka ir iestādes iekšējā struktūrvienība, kas apgādā nodaļas. Farmaceits plāno krājumus un piedalās iepirkumos, pieņem piegādes, pārbauda dokumentāciju un derīguma termiņus, nodrošina uzglabāšanas apstākļus, tostarp temperatūras režīmu aukstumā glabājamām zālēm, un kārto stingrās uzskaites zāļu apriti. Katrs narkotisko un psihotropo vielu grams tiek uzskaitīts atsevišķi, un tieši šī dokumentu daļa ir viena no stingrāk pārbaudītajām.

Otrs darba virziens ir zāļu sagatavošana. Slimnīcās gatavo ekstemporālās zāles, tas ir, konkrētam pacientam pēc receptes izgatavotus preparātus, kā arī sterilos šķīdumus. Atsevišķa un ļoti atbildīga joma ir pretvēža zāļu sagatavošana, kas notiek slēgtā drošības kabinetā, jo kļūdaina deva vai piesārņojums šeit tieši apdraud gan pacienta, gan darbinieka veselību. Šo darbu veic farmaceiti un farmaceita asistenti, ievērojot noteikto procedūru un aprīkojuma prasības.

Trešais virziens ir klīniskā farmācija. Klīniskais farmaceits strādā kopā ar ārstiem: vērtē pacienta zāļu sarakstu, meklē mijiedarbības un dublēšanos, iesaka devu pielāgošanu, ja ir traucēta nieru vai aknu funkcija, seko antibiotiku lietošanas praksei un piedalās zāļu blakusparādību ziņošanā. Šīs lomas nozīme pasaulē ir augusi tieši tāpēc, ka zāļu skaits vienam pacientam ir pieaudzis un mijiedarbību izsekošana no galvas vairs nav iespējama. Amatu struktūrā ir arī aptiekas vadītājs, kas atbild par darba organizāciju, dokumentāciju un atbilstību normatīvajām prasībām.

Ceļš uz profesiju Latvijā ved caur farmācijas studijām augstskolā, pēc kurām iegūst farmaceita kvalifikāciju, un caur reģistrāciju: ziņas par farmaceitiem un farmaceitu asistentiem uztur Zāļu valsts aģentūra, bet aptieku un zāļu aprites atbilstību uzrauga Veselības inspekcija. Profesionālā kvalifikācija ir regulāri jāuztur, apmeklējot tālākizglītību. Divas lietas bieži tiek jauktas. Farmaceita asistents nav farmaceits: atšķiras izglītības līmenis un pienākumu apjoms. Un farmaceits nav ārsts: viņš nenosaka diagnozi un neizraksta receptes, lai gan noteiktos gadījumos drīkst izsniegt zāles ar to pašu aktīvo vielu, bet citā komercnosaukumā.

Praktiski tas nozīmē, ka izvēle starp farmaceita un farmaceita asistenta ceļu jāizdara jau pirms studijām, jo atšķiras programmas līmenis un ilgums, un vēlāk pāreja prasa papildu studijas. Lai strādātu patstāvīgi, kvalifikācija ir jāreģistrē, un reģistra ierakstu periodiski nākas pārreģistrēt, apliecinot tālākizglītību. Konkrētās prasības, iesniedzamos dokumentus un termiņus publicē Zāļu valsts aģentūra, tāpēc tās ir vērts izlasīt pirmavotā, nevis paļauties uz nostāstiem. Studiju laikā noderīga ir prakse tieši slimnīcas aptiekā, jo tā atšķiras no prakses publiskajā aptiekā gandrīz visā, sākot ar dokumentu plūsmu.

Kam šis darbs der: cilvēkam, kurš spēj strādāt precīzi un pēc procedūras arī tad, kad jāsteidzas. Slimnīcas aptiekā kļūdas cena ir augsta, tāpēc lielu daļu laika aizņem dubultpārbaudes, dokumentēšana un saziņa ar nodaļām, nevis saruna ar pacientu. Ja cilvēku vairāk saista ikdienas konsultēšana un tieša saskarsme, publiskā aptieka būs piemērotāka; ja interesē procesi, kvalitātes prasības un sadarbība ar ārstiem pie konkrētiem klīniskiem lēmumiem, izvēle ir slimnīca.