Kurš ir Latvijas nacionālais putns?

Baltā cielava ir neliels melnbalts putns ar garu, nepārtraukti kustīgu asti, un tieši šī astes šūpošana to padara viegli atpazīstamu pat cilvēkam, kurš putnus nekad nav vērojis. Tā ir gājputns, kas Latvijā ierodas agri pavasarī, un tautā cielavas atgriešanos saista ar ledus iešanu upēs. Cielava mīt cilvēka tuvumā: uz jumtiem, pie mājas pamatiem, malkas grēdās un lauku sētās, tāpēc tās izvēle par nacionālo putnu labi atspoguļo Latvijas ainavu, kur daba un apdzīvota vieta ir savijušās.

Blakus cielavai Latvijai ir vairāki putni ar starptautisku nozīmi. Baltais stārķis Latvijā ligzdo ļoti blīvi, un ligzdas uz elektrības stabiem ir ainavas pazīme, ko ārzemju viesi ievēro pirmajā dienā. Melnais stārķis, mazais ērglis un jūras ērglis ir retāki un jutīgāki pret traucējumiem, bet grieze, kas naktīs pļavās sauc savu vienmuļo balsi, Latvijā ir tik daudz, ka valstij ir starptautiska atbildība par šīs sugas saglabāšanu. Tieši tāpēc pļavu apsaimniekošanas noteikumi un pļaušanas laiki ir tik svarīgi.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība katru gadu izraugās gada putnu, un šī izvēle ir pavisam kas cits nekā nacionālais putns. Gada putns ir izglītojošas kampaņas temats: gada laikā par šo sugu vāc novērojumus, skaidro apdraudējumus un aicina iedzīvotājus ziņot par ligzdām. Kurš putns ir izraudzīts konkrētajā gadā, jāskatās biedrības mājaslapā, jo izvēle mainās katru gadu.

Ja gribat putnus vērot, sāciet ar vietu un sezonu, nevis ar aprīkojumu. Pavasara un rudens caurceļošanas laikā labākās vietas ir jūras piekraste un lielie ezeri: Papes apkārtne, Engures ezers, Lubāna mitrāja apkārtne un Ķemeru nacionālais parks. Daudzviet ir putnu vērošanas torņi un takas, kur nevajag ne atļauju, ne gida pakalpojumus. Pietiek ar vienkāršu binokli, siltu apģērbu un klusumu; pirmā kļūda, ko pieļauj iesācēji, ir iet pārāk tuvu, kaut gan putnu vērošanā uzvar tas, kurš paliek uz vietas un gaida.

Savus novērojumus ir vērts pierakstīt. Latvijā darbojas dabas novērojumu portāls, kurā iedzīvotāji ievada sugu, vietu un datumu, un šie dati reāli tiek izmantoti sugu izplatības kartēs un aizsardzības plānos. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad amatiera hobijs tieši papildina zinātnisku datubāzi.

Atsevišķi jāpiemin putnu aizsardzība praksē. Ligzdošanas laikā pavasarī un vasarā koku ciršana un zaru zāģēšana ir ierobežota, un konkrētie termiņi noteikti normatīvajos aktos un pašvaldību saistošajos noteikumos. Ja atrodat izkritušu putnēnu, vairumā gadījumu pareizākā rīcība ir to neaiztikt, jo vecāki parasti ir tuvumā. Ja putns ir acīmredzami ievainots vai runa ir par aizsargājamu sugu, jāzvana Dabas aizsardzības pārvaldei vai jāsazinās ar tuvāko savvaļas dzīvnieku palīdzības punktu, nevis jāmēģina ārstēt pašam.