Vai Latvijā ir nacionālais abinieks?
Īsā atbilde
Nē. Latvijā nav ne oficiāla, ne neoficiāla nacionālā abinieka, un tāda tradīcija te nekad nav pastāvējusi. Nacionālo dzīvnieku un augu izvēlēšanās pa sugu grupām ir ASV štatu paradums, kur to apstiprina štata likumdevējs, bieži pēc skolēnu iniciatīvas.
ASV katrs štats apstiprina veselu simbolu komplektu: putnu, koku, ziedu, zivi, akmeni, dziesmu un dažviet arī abinieku. Procedūra ir reāla likumdošanas procedūra, proti, tiek iesniegts likumprojekts, par to balso štata likumdevējs, un gubernators to izsludina. Skolēnu klases šādas iniciatīvas nereti aizsāk pašas, un pedagoģiskais mērķis ir vismaz tikpat svarīgs kā simboliskais.
Latvijā simbolu sistēma ir veidota pavisam citādi. Ar likumu ir noteikti valsts karogs, ģerbonis un himna, tas ir, valsts varas simboli. Dabas simboli pie mums nav nostiprināti tiesību aktos vispār. Tie, ko mēdz saukt par nacionālajiem, ir radušies sabiedrisku organizāciju lēmumu un tradīcijas ceļā, nevis ar Saeimas balsojumu.
Tā par Latvijas nacionālo putnu kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem tiek uzskatīta baltā cielava, par nacionālo kukaini divpunktu mārīte, par nacionālo ziedu pīpene, bet par nacionālajiem kokiem ozols un liepa. Neviens no šiem statusiem nedod sugai papildu juridisku aizsardzību, un tas ir būtiski saprast: simbols un aizsargājamā suga ir divas dažādas lietas.
Abinieku Latvijā ir salīdzinoši maz, nedaudz vairāk nekā desmit sugu. Pazīstamākās ir parastā varde, parastais krupis, purva varde, parastais tritons un lielais tritons, kā arī sarkanvēdera ugunskrupis, kura skaļo pavasara saukšanu dīķu tuvumā dzird daudz biežāk, nekā pašu dzīvnieku redz.
Kā abinieki Latvijā tiek aizsargāti īstenībā
Aizsardzība nāk no diviem avotiem. Nacionālajā līmenī īpaši aizsargājamo sugu sarakstu nosaka Ministru kabineta noteikumi, un sugu aizsardzības jautājumus pārrauga Dabas aizsardzības pārvalde. Eiropas līmenī darbojas ES Biotopu direktīva un Bernes konvencija, un tieši tāpēc atsevišķas sugas, piemēram, lielais tritons un sarkanvēdera ugunskrupis, ir iemesls Natura 2000 teritoriju noteikšanai.
Praktiski tas nozīmē, ka aizsardzība lielākoties darbojas caur dzīvotni, nevis caur atsevišķu dzīvnieku. Ja īpašumā ir neliels dīķis vai pārmitra ieplaka, kurā vairojas aizsargājama suga, tas var ietekmēt būvniecības vai meliorācijas ieceres. Par to der uzzināt plānošanas sākumā, nevis pēc tam, kad projekts jau apmaksāts.
Kādu konkrētu darbību drīkst un nedrīkst, ir atkarīgs no sugas, no tā, vai teritorija ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, un no darbības veida. Šo kombināciju vienā teikumā apkopot nevar. Konkrētā gadījumā jāvēršas Dabas aizsardzības pārvaldē vai jāpiesaista sertificēts sugu un biotopu eksperts.
Slazds: nepareizi novērtēts apdraudējums
Cilvēki parasti uztraucas par to, ko viņi redz: pārbrauktām vardēm uz ceļa vai par to, ka kāds bērns aiznes kurkuļus mājās burciņā. Tas nav labi, taču galvenais abinieku apdraudējums Latvijā ir cits, un to neviens neredz: mazu ūdenstilpju izzušana. Nosusinātas ieplakas, aizbērti lauku dīķi, iztīrīti grāvji bez seklas zonas un piesārņota noteces ūdens iznīcina vairošanās vietas, un populācija pazūd bez neviena nogalināta dzīvnieka.
Otrs izplatīts pārpratums ir par krupjiem un kārpām. Krupji kārpas neizraisa. Tiem gan ir ādas dziedzeri, kuru izdalījumi kairina gļotādu, tāpēc pēc to aiztikšanas jāmazgā rokas un nedrīkst berzēt acis. Ar to bīstamība arī beidzas.
Ja gribas abiniekiem tiešām palīdzēt, visefektīvākais ir izveidot vai saglabāt nelielu, seklu, nezivīgu ūdenstilpi ar lēzenu krastu. Zivis kurkuļus apēd, tāpēc dīķis ar karpām abiniekiem neder. Pavasara migrācijas laikā vairākviet Latvijā brīvprātīgie palīdz abiniekiem šķērsot ceļus, un šādās akcijās var iesaistīties ikviens.
Abinieks vai rāpulis: kā atšķirt
Tos jauc pastāvīgi, un latviešu sarunvalodā ķirzaka un tritons nereti tiek saukti vienā vārdā. Pārbaudes pazīmes ir trīs. Āda: abiniekam tā ir mitra, kaila, bez zvīņām, rāpulim sausa un zvīņaina. Vairošanās: abinieks dēj olas bez čaulas ūdenī un iziet kāpura jeb kurkuļa stadiju, rāpulis dēj olas ar apvalku uz sauszemes vai dzemdē dzīvus mazuļus. Atkarība no ūdens: abiniekam ūdens vajadzīgs vismaz vairošanās laikā, rāpulim nav.
Tāpēc tritons, lai gan izskatās pēc ķirzakas, ir abinieks, bet gludenā glodene, lai gan izskatās pēc čūskas, ir ķirzaka bez kājām un līdz ar to rāpulis. Ja šaubāties, skatieties ādu un to, kur dzīvnieks vairojas.
Ja jautājums tomēr ir par ASV štatu simboliem
Štata abinieku parasti izvēlas no vietējām sugām, un balsojums notiek tāpat kā par jebkuru citu likumprojektu. Simbolam nav tiesisku seku: tas nedod sugai aizsardzību un neierobežo zemes izmantošanu. Tā ir izglītojoša un identitātes tradīcija.
Latvijas lasītājam no tā ir viena praktiska mācība. Ja kādā tekstā lasāt, ka suga ir „nacionālais simbols", tas neko nepasaka par to, vai to drīkst traucēt, ķert vai pārvietot. Šī atbilde vienmēr jāmeklē vides aizsardzības regulējumā, nevis simbolu sarakstā.