Vai melnacainā rudbekija der Latvijas dārzam?
Īsā atbilde
Merilendas štata zieds ir spalvainā rudbekija (Rudbeckia hirta), angliski saukta par melnacaino Sjūzenu, un štats to apstiprināja 1918. gadā. Latvijas dārzā tā aug labi, bet tikai kā viengadīgs vai divgadīgs augs: ziemcietība te ir tās vājā vieta, un ilgmūžīgo stādījumu veido citas rudbekiju sugas.
Izvēle Merilendā bija praktiska, nevis botāniska: augs štatā nav vietējais, tas ienāca no prērijām un savairojās ceļmalās, toties tā dzeltenās ziedlapas un tumši brūnais vidus precīzi sakrita ar štata heraldiskajām krāsām. Tieši tāpēc izvirzīšanas laikā izskanēja iebildums, ka par simbolu tiek padarīta ievazāta nezāle. Simbols uzvarēja, jo izskatījās pareizi.
Latvijas apstākļos jāzina viena lieta, kas sēklu paciņas aizmugurē parasti nav rakstīta. Spalvainā rudbekija ir īsmūža augs: tā uzzied jau pirmajā gadā, ja sēklas sēj agri telpās, bet smagā, mitrā augsnē bieži nepārziemo. Ja gribat, lai dzeltenie ziedi ar tumšo vidu atgriežas katru gadu paši, stādiet spožo rudbekiju (Rudbeckia fulgida), kas Latvijā ir uzticama daudzgadīga puķe un zied no jūlija beigām līdz salnām.
Trešā bieži sastopamā radiniece ir augstā šķeltlapu rudbekija, kas vecajos lauku dārzos sasniedz vairāk nekā divus metrus un zied ar pildītām dzeltenām galviņām. Tā ir izturīga līdz nepatikšanām: aug ar sakneņiem, izplešas platumā un dažu gadu laikā pārņem puķu dobi, tāpēc to labāk stādīt atsevišķi, pie žoga vai saimniecības ēkas, nevis jauktā dobē ar mazākiem augiem.
Kā to audzēt, lai izdodas
Visas rudbekijas grib sauli, vismaz sešas stundas dienā, un ūdenscaurlaidīgu augsni. Ēnā tās izstiepjas un noliecas, bet pārmērīgi mēslotā, mitrā vietā slimo. Sēklas Latvijā sēj martā vai aprīlī telpās un izstāda pēc pēdējām salnām, ap maija un jūnija miju; tiešā sējā gruntī pirmajā gadā ziedu parasti nav.
Novītušo ziedu regulāra noņemšana pagarina ziedēšanu par vairākām nedēļām, bet rudenī pēdējās sēklu galviņas ir vērts atstāt: tās izskatās labi sarmā un ir barība ķivuļiem un citiem sēklēdājiem putniem. Daudzgadīgās ceras ik pēc dažiem gadiem ir jāsadala, citādi vidus izkalst un ziedēšana kļūst vājāka.
Divi augi ar vienu un to pašu angļu nosaukumu
Angliski par melnacaino Sjūzenu sauc divus pilnīgi dažādus augus, un Latvijas interneta veikalos tas rada reālu apjukumu. Viens ir rudbekija, saulespuķu dzimtas dobes puķe. Otrs ir Thunbergia alata, vīteņaugs balkona puķupodiem ar oranžiem ziediem un tumšu rīklīti, kas Latvijā ir tikai viengadīgs un iet bojā ar pirmo salnu.
Tests ir vienkāršs: ja augs kāpj augšā pa auklu vai režģi, tā nav rudbekija. Rudbekija ir stāvs stublājs ar raupjām, spalvainām lapām un vienu ziedu galviņu katra zara galā.
Ar ko dobē to visbiežāk sajauc
Rudbekiju, ehinaceju un saulgriezi bieži liek vienā maisā, jo visas trīs ir tās pašas dzimtas ar izteiktu ziedu vidu. Ehinacejas (saulrites) ziedlapas ir nokarenas un parasti rozā vai purpura toņos, bet vidus ir izcils un dzeloņains uz tausti. Rudbekijas ziedlapas ir dzeltenas vai oranžas un turas vairāk horizontāli, bet vidus ir tumšs un samtains.
Saulgrieze atšķiras jau pēc izmēra un ir viengadīga. Praktiskā nozīme šai atšķirībai ir vienkārša: ehinaceja mūsu ziemas iztur labi, spalvainā rudbekija bieži ne, tāpēc dobes plāns jāveido, zinot, kura no tām atgriezīsies nākamgad.
Biežākā kļūda
Cilvēki nopērk košu, pilnībā uzziedējušu rudbekijas podu augusta beigās, iestāda dobē un nākamajā pavasarī brīnās, kur tā palikusi. Vēlu iestādīts, jau noziedējis augs ziemai nesakņojas. Ja gribat, lai augs paliek, stādiet pavasarī vai vasaras sākumā un izvēlieties daudzgadīgo sugu, nevis noziedējušu sezonas preci.
Ja augs katru gadu slimo ar miltrasu, pelēkiem plankumiem uz lapām vasaras otrajā pusē, problēma parasti ir pārāk blīvs stādījums un laistīšana pa lapām. Retināšana un laistīšana pie saknes palīdz vairāk nekā jebkurš smidzinājums.