Kas izraisīja Spānijas un ASV karu 1898. gadā?

Priekšvēsture sākas nevis Vašingtonā, bet Kubā. 19. gadsimta pēdējā desmitgadē salā atkal uzliesmoja sacelšanās pret Spānijas varu, un Spānijas atbilde bija bargs karadarbības režīms, tostarp civiliedzīvotāju pārvietošana uz nometinājuma vietām, kur no slimībām un bada gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Ziņas par to nonāca ASV presē un radīja sabiedrības līdzjūtību kubiešiem, vienlaikus dodot politiķiem ērtu morālu pamatojumu iejaukties.

Otrs iemesls bija nauda. ASV uzņēmējiem Kubā piederēja cukurniedru plantācijas un pārstrāde, tirdzniecība ar salu bija nozīmīga, un karadarbība šos ieguldījumus apdraudēja. Turklāt Kuba atrodas tieši pie ASV dienvidu jūras ceļiem, tāpēc jautājums par to, kas salu kontrolē, ASV bija arī stratēģisks. Šie apsvērumi paši par sevi karu vēl neizraisīja, bet tie noteica, kāpēc Vašingtonā notikumus vēroja tik cieši.

Trešais iemesls ir informācijas karš. Divu lielo Ņujorkas avīžu konkurence radīja to, ko vēlāk nosauca par dzelteno presi: dramatizētus, pārspīlētus un daļēji izdomātus ziņojumus par notikumiem Kubā. Kad Havanas ostā eksplodēja un nogrima ASV kara kuģis, prese gandrīz uzreiz pasniedza to kā Spānijas uzbrukumu, lai gan sprādziena cēlonis nebija noskaidrots un vēlākie pētījumi pieļāva arī iekšēju kuģa avāriju. Sabiedrības spiediens pēc tam bija tik liels, ka atkāpties kļuva politiski neiespējami.

Formāli karš sākās 1898. gada pavasarī, un tas bija īss. Spānijas flote zaudēja kaujās Filipīnās un Kubā, sauszemes operācijas ilga dažus mēnešus, un miera līgums tika parakstīts tā paša gada beigās Parīzē. Spānija atteicās no Kubas, atdeva ASV Puertoriko un Guamu un nodeva Filipīnas. Kuba ieguva formālu neatkarību, bet ASV uz vairākiem gadu desmitiem paturēja plašas iejaukšanās tiesības, un Filipīnās sekoja jauns, ilgs un asiņains karš pret vietējo neatkarības kustību.

Latvijas lasītājam šis karš ir noderīgs divējādi. Pirmkārt, tas ir brīdis, kad ASV pārtop no reģionālas valsts par pasaules spēlētāju, un tieši no šīs pārmaiņas aug 20. gadsimta vēsture, kas Latviju skāra tieši. Otrkārt, tas ir mācību piemērs par to, kā mediju kampaņa var noteikt valsts ārpolitiku, un šī mācība nav novecojusi ne par dienu.

Mūsdienu starptautiskajās tiesībās šāda kara sākšana izskatītos citādi. Spēka lietošanu regulē Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti, kas pieļauj tikai pašaizsardzību vai Drošības padomes pilnvarotu rīcību. Latvija ir šīs sistēmas dalībniece un vienlaikus NATO dalībvalsts, tāpēc drošības jautājumi tiek risināti kolektīvi, nevis vienpusēji. Tas nenozīmē, ka mūsdienās šo normu neviens nepārkāpj, bet gan to, ka pārkāpumam ir juridisks vārds un sekas.