Vijolītes un atraitnītes: kā tās atšķirt?

Viola ir plaša ģints, kurā ietilpst gan savvaļas sugas, gan dārza šķirnes. Latvijas mežos un pļavās visbiežāk sastopamas meža vijolīte ar bālzilu ziedu un smaržīgā vijolīte, kuras smarža pavasarī jūtama jau no attāluma. Laukos un ceļmalās aug arī trejkrāsu vijolīte, ko tautā sauc par atraitnīti. Dārzos audzētās lielziedu atraitnītes ir selekcijas rezultāts, kas radies, krustojot vairākas savvaļas sugas, un tieši tās pavasarī pārdod puķu podiņos pie katra lielveikala.

Trešais augs, ar kuru šos nosaukumus jauc visbiežāk, vispār nav vijolīte. Āfrikas vijolīte jeb sentpaulija ir telpaugs no pavisam citas augu dzimtas, un tās kopšanas prasības ir citādas: tai vajag siltumu, izkliedētu gaismu un laistīšanu paplātē, nevis uz lapām. Ja padoms par „vijolītēm" runā par podiem uz palodzes, tas gandrīz droši attiecas uz sentpauliju, nevis uz dārza augu.

Dārza atraitnītes Latvijā audzē divos ritmos. Ja sēklas sēj vasaras vidū, augi līdz rudenim izveido lapu rozetes, pārziemo un zied nākamā gada pavasarī, kad ziedu ir visvairāk. Ja sēj pavasarī, ziedēšana sākas vasarā, bet karstumā ziedi kļūst sīkāki. Atraitnītes labi panes vēsumu un vieglas salnas, tāpēc tās ir pirmais un pēdējais krāsu akcents sezonā. Regulāra noziedējušo ziedu noņemšana pagarina ziedēšanu, jo augs netērē spēkus sēklām.

Savvaļas vijolītes dārzā ir citādas: tās vislabāk jūtas pusēnā, zem kokiem un krūmiem, mitrākā, humusa bagātā augsnē. Smaržīgā vijolīte izplatās ar sānu dzinumiem un laika gaitā veido paklāju, tāpēc to nav vērts stādīt puķudobē starp maziem daudzgadīgajiem augiem. Daudzas Viola sugas viegli sējas pašas, un tas ir gan plus, gan mīnuss: pēc dažiem gadiem tās var parādīties celiņu spraugās un mauriņā.

Praktiski biežākā kļūda ir pārmērīga laistīšana un pārāk blīva stādīšana. Atraitnītes podos izžūst ātri, bet pastāvīgi slapjā zemē sapūst saknes, tāpēc laistīt vajag pēc augsnes virskārtas stāvokļa, nevis pēc grafika. Otra kļūda ir pirkt izstīdzējušus, jau pilnā ziedā esošus stādus: kompakts augs ar pumpuriem iedzīvojas daudz labāk nekā tāds, kas veikalā jau noziedējis.

Vijolīšu ziedi ir arī ēdami un tos izmanto kūku un salātu rotāšanai, bet tikai tad, ja augs audzēts bez augu aizsardzības līdzekļiem un nav pirkts kā dekoratīvs podu augs no nezināma avota. Ziedus lasa sausā laikā un lieto svaigus. Savvaļā lasot, jāpārliecinās par sugu, jāievēro, ka dabas aizsardzības teritorijās augu plūkšana var būt ierobežota, un nekad nevajag lasīt ceļmalās, kur augsnē uzkrājas piesārņojums. Cilvēkiem ar alerģijām jāatceras, ka ēdami ziedi ir tāds pats jauns produkts kā jebkurš cits un pirmo reizi tos vērts pagaršot nedaudz.