Kamēr Helovīns tagad atgādina par viltīgiem un grezniem tērpiem, svētki sākotnēji bija iecerēti nevis kā jautri svētki, bet gan kā diena, kurā pieminēt aizgājušos. Mirušo diena jeb Día de los Muertos visā pasaulē tiek svinēta 31. oktobrī vai 1. novembrī, lai gan otrais datums ir kļuvis par populārāko, iespējams, lai atzīmētu atšķirību no Helovīna.
Mirušo diena ir aizsākusies pagānu kultūrās, piemēram, actekos, un tas izskaidro, kāpēc tādas valstis kā Meksika ir saglabājušas šo praksi, bet citas kultūras lēnām ir aizmirsušas svētku sākotnējo nozīmi. Vairāk nekā 300 gadus vecas svinības sākotnēji bija asiņaināka lieta, kas ietvēra cilvēku upurus nāves dieviem.
Piemēram, Meksikā Mirušo diena ir valsts svētki, turklāt svinīga. Svētku noskaņojums, un cilvēki iziet ielās, lai svinētu dzīves turpināšanu jaunā dimensijā, nevis sērotu par savu tuvinieku prombūtni. Lielākā daļa cilvēku svin, gatavojot īpašus ēdienus un nogādājot tos kapsētās, kur tos atstāj mirušajiem “apēst”. Šie piedāvājumi var būt tikpat vienkārši kā maize vai tik izstrādāti kā trīs ēdienu maltītes, un tie bieži ietver ziedus, rotaļlietas mirušiem bērniem, alkoholiskos dzērienus, segas un spilvenus un simtiem baltu sveču, kas izklāti virs kapiem. Daži cilvēki nakšņo kapsētās, bet citi atkāpjas savās mājās, lai ieturētu ģimenes maltīti un celtu nelielas svētnīcas, lai atcerētos savus mīļotos.
Citās valstīs paražas svinēt Mirušo dienu ir atšķirīgas, taču par svinēšanas kopīgu pamatu joprojām saglabā aizgājējus. Čehijā, īpaši Prāgā, šī diena ir kļuvusi par Helovīna un oficiālu svētku sajaukumu, kad cilvēki uzvelk maskas un aizdedz sveces. Lielākā daļa Eiropas valstu, kur katolicisms ir dominējošā reliģija, jau sen ir pieminējušas šo dienu. Svinības mēdz būt drūmākas, un cilvēki izvēlas apmeklēt vietējās baznīcas vai nest ziedus uz kapsētu, bet svinības izlaiž.