Vudro Vilsons un Latvijas neatkarība

Pašnoteikšanās princips 1918. un 1919. gadā bija Latvijas galvenais starptautiskais arguments, un uz to balstījās Latvijas delegācija Zigfrīda Annas Meierovica vadībā Parīzē. Taču princips un ASV valdības rīcība nesakrita. Vašingtonas praktiskā politika bija saglabāt nedalītu Krieviju, atzīstot par pamatotām tikai dažas atdalīšanās, piemēram, Somijas un Polijas.

1920. gada augustā ASV valsts sekretārs Beinbridžs Kolbijs publiskoja notu, kurā tieši atteicās atzīt Baltijas valstu atdalīšanos no Krievijas. Tas notika vēl Vilsona prezidentūras laikā un ir iemesls, kāpēc ASV Latviju de iure atzina tikai 1922. gada 28. jūlijā, jau pēc Vilsona, prezidenta Hārdinga administrācijas laikā.

Svētku runās un populāros tekstos Vilsons dažkārt tiek attēlots gandrīz kā Latvijas neatkarības krusttēvs. Tas ir nepareizi un viegli pārbaudāmi. Pareizs formulējums ir, ka Vilsona formulētā ideja Latvijai palīdzēja, bet Vilsona valdības politika Latvijas atzīšanu aizkavēja.

Tests, kas šo atšķirību tur kārtībā: idejas autorība un valsts atzīšanas datums ir divas dažādas lietas. Latvijas de iure atzīšanas hronoloģija ir dokumentēta, un ASV tajā nav starp pirmajiem.

Daudz svarīgāks par Vilsonu Latvijas valstiskuma nepārtrauktībai ir 1940. gada 23. jūlija Velsa deklarācija, ar kuru klajā nāca valsts sekretāra vietnieks Samners Velss. Tajā ASV paziņoja, ka neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

Šī nepārtrauktā neatzīšanas politika ļāva Latvijas diplomātiskajai pārstāvniecībai Vašingtonā darboties visu okupācijas laiku un ir viens no balstiem Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai, uz kuras balstās arī 1990. gada 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu, nevis par jaunas valsts dibināšanu.

Vilsona reputācija pašās ASV pēdējos gadu desmitos ir kļuvusi strīdīga. Viņa administrācijas laikā federālajā pārvaldē tika nostiprināta rasu segregācija, un tas ir kļuvis par būtisku daļu no viņa mūsdienu vērtējuma. Vienlaikus viņa idejas par starptautisku organizāciju kārtību noveda pie Tautu Savienības un, netieši, pie Apvienoto Nāciju Organizācijas.

Vilsona pašnoteikšanās principu turklāt nedrīkst jaukt ar Ļeņina tajos pašos gados sludināto tautu pašnoteikšanās lozungu. Formulējums skanēja līdzīgi, bet mērķi bija pretēji: vienam tā bija miera kārtības arhitektūra, otram instruments impēriju graušanai un padomju varas paplašināšanai.