Kādas zīlītes dzīvo Latvijā un kā tās barot?

Lielā zīlīte ir pazīstama pēc dzeltenajām krūtīm ar melnu garenisku joslu, melnas galvas un baltiem vaigiem; tā dzīvo gan mežos, gan pilsētu parkos un pagalmos un no barotavas neatsakās. Zilzīlīte ir mazāka, ar zilganu galvvirsu un spārniem, un tā biežāk karājas uz plāniem zariņiem. Cekulzīlīte ir viegli atpazīstama pēc raibā cekula, bet purva zīlīte un meža zīlīte ir pelēcīgas, ar melnu galvassegu, un tās pilsētā nonāk retāk. Ziemā barotavā kopā ar zīlītēm bieži ierodas dzilnītis un dzeņi, tāpēc viena barotava parasti pabaro vairākas sugas.

Amerikas Savienotajās Valstīs vairāku štatu simbols ir tuva radiniece, melngalvas zīlīte, kas Latvijā nav sastopama. Tas ir noderīgs orientieris, lasot tulkotus tekstus: uzvedība un ligzdošanas paradumi zīlīšu dzimtā ir līdzīgi, bet sugu saraksts, ligzdošanas laiki un aizsardzības statuss katrā valstī ir savs. Latvijā savvaļas putni ir aizsargājami, un ligzdu ar olām vai mazuļiem nedrīkst iznīcināt vai pārvietot.

Zīlītes ir dobumperētājas: tās izmanto dzeņu izkaltus dobumus, trupējušu koku plaisas un labprāt apmetas cilvēka izgatavotos būros. Tieši vecie, daļēji sapuvušie koki ir tas resurss, kura sakoptos dārzos un apsaimniekotos mežos trūkst visvairāk, tāpēc būris ir reāls ieguldījums, nevis dekorācija. Ligzdu būvē mātīte, izmantojot sūnas, spalvas un dzīvnieku apmatojumu, un perēšanas laikā būris nav jāatver un nav jāpārbauda.

Ziemas barošanā izšķirošas ir naktis, nevis dienas. Maza putna enerģijas krājumi līdz rītam ir gandrīz izsīkuši, tāpēc vissvarīgākā ir pilna barotava agrā rītā un vēlā pēcpusdienā pirms tumsas. No tā izriet praktisks secinājums: nozīmīgāka par barības daudzumu ir regularitāte. Ja barotavu piepilda neregulāri vai barošanu pārtrauc sala viducī, putni ir veltīgi tērējuši spēkus lidojumiem uz šo vietu.

Cilvēki pārspīlēti uztraucas, ka barotava putnus „izlutinās“ un tie zaudēs prasmi baroties savvaļā. Tā nenotiek: barotava ir papildinājums, un tās nozīme strauji krīt, tiklīdz atkūst un kļūst pieejami kukaiņi un to kāpuri koku mizā. Daudz svarīgāka ir barotavas higiēna un novietojums, jo netīrā, mitrā barotavā vairojas sēnītes un baktērijas, un tieši tur putni inficējas cits no cita.

Vasarā barot nav nepieciešams un lielākoties nav vēlams. Mazuļus vecāki baro ar kukaiņiem, un sēklas vai maizes gabali ligzdā ir kaitīgi. Ja ļoti gribas palīdzēt vasarā, noderīgāka ir sekla ūdens trauka uzturēšana ilgstoša karstuma laikā un tā regulāra mazgāšana.