Komercnoslēpumi var būt vienas no neviennozīmīgākajām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas jāaizsargā un jāīsteno. Atšķirībā no preču zīmēm, autortiesībām un patentiem komercnoslēpumus parasti nevar reģistrēt vai iepriekš aizsargāt. Lielākajā daļā tiesību aktu ir noteiktas definīcijas tam, kāda veida informācija ir komercnoslēpums, taču parasti nav tādas lietas kā “reģistrēts komercnoslēpums”. Praksē tas bieži nozīmē, ka var būt grūtāk saukt pie atbildības par komercnoslēpumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai gan par ļaunprātīgu izmantošanu tiek sodīts gandrīz visur. Sodi par komercnoslēpuma zādzību atšķiras atkarībā no jurisdikcijas, taču parasti tie svārstās no naudas atlīdzināšanas un peļņas zaudēšanas līdz informācijas nodošanai un dažreiz pat cietumā.
Komercnoslēpuma zādzības noziegums, ko bieži sauc arī par komercnoslēpuma piesavināšanos, notiek, kad kāds apzināti piekļūst cita aizsargātajai informācijai un to izmanto. Vietējie statūti nosaka, kāda “aizsargātā informācija” ir kvalificējama kā komercnoslēpums, taču izplatītākie piemēri ir biznesa plāni, pārdošanas modeļi, mārketinga stratēģijas un dažreiz pat klientu saraksti. Jebkura patentēta informācija, kas palīdz personai vai uzņēmumam veikt uzņēmējdarbību, vai jebkādi dati, kas ir būtiski darbības norisei, bieži ietilpst komercnoslēpuma definīcijā.
Komercnoslēpuma zādzības pierādīšana bieži ir visgrūtākā zaudējumu atgūšanas daļa. Informācijas iegūšana, kas kvalificējama kā komercnoslēpums, ir sākums, taču ar to parasti nepietiek, lai celtu prasību par komercnoslēpuma zādzību. Lai sodītu iespējamo komercnoslēpuma zagli, tiesai ir jāpārliecinās ne tikai par komercnoslēpuma cienīgas informācijas eksistenci, bet arī par to, ka to tīši ir paņēmis kāds cits ļaunprātīgā nolūkā.
Lai veiktu šo novērtējumu, tiesneši parasti skatās uz komercnoslēpuma statūtiem. Amerikas Savienotajās Valstīs komercnoslēpumu likums ir kodificēts valsts līmenī. Gandrīz visos štatos ir kodificētas komercnoslēpumu likuma parauga versijas, kas pazīstamas kā “Vienotais komercnoslēpumu likums” jeb UTSA. UTSA aizliedz standarta komercnoslēpuma definīciju un piedāvā ieteicamo sodu kopumu par komercnoslēpuma zādzību. Ne Apvienotajā Karalistē, ne Kanādā nav oficiālas likumā noteiktas aizsardzības pret komercnoslēpumu zādzībām, lai gan katrā no šīm valstīm ir aktīva precedentu tiesu prakse, ko tiesneši piemēro, izskatot komercnoslēpuma lietas.
Lielāko daļu laika sodi par komercnoslēpuma zādzībām attiecas uz naudu. Tiem, kuri tiek atzīti par atbildīgiem par komercnoslēpuma zādzību, bieži ir jāatdod nauda, ko viņi ir nopelnījuši, izmantojot komercnoslēpumu. Viņiem parasti ir arī jākompensē komercnoslēpuma īpašniekam par piesavināšanās radīto negūto peļņu un sabojāto tēlu. Dažreiz tiesas piespriež komercnoslēpuma zagļiem maksāt papildu naudu kā sodu par noziegumu. Šāda veida balvas ir pazīstamas kā soda atlīdzība.
Tomēr ne visi sodi ir naudas sodi. Ja iespējamo komercnoslēpuma zādzību darbinieks ir izdarījis pret pašreizējo vai bijušo darba devēju, viņu var atlaist. Tāpat, ja šis darbinieks būtu parakstījis konfidencialitātes vai nekonkurēšanas līgumu, viņu var sodīt par līguma laušanu un negodīgu konkurenci. Ja komercnoslēpuma zādzība bija saistīta ar krāpšanu vai nu pašā zādzībā, vai vēlākā nozagtās informācijas izmantošanā, lielākajā daļā vietu parasti ir iespējama arī cietumsods.