Starptautiskā bērnu nolaupīšana, ko bieži dēvē par vecāku nolaupīšanu, bērnu izlaupīšanu, bērnu zādzību un pat “likumīgu” nolaupīšanu, ir nepilngadīgā izvešana no mājām uz citu valsti. Šis nolaupīšanas veids rada problēmas tiesību sistēmās, jo ir iesaistītas vairākas jurisdikcijas, likumi un tiesu sistēmas. Lai gan juridiskie aspekti ir sarežģīti, valdības ir veikušas pasākumus, lai sadarbotos, lai cīnītos pret šāda veida nolaupīšanu un sniegtu risinājumus upuriem. Eksperti norāda, ka šāda veida cilvēku tirdzniecība nopietni ietekmē arī bērna fizisko un garīgo stāvokli.
Starptautiska bērnu nolaupīšana notiek ikreiz, kad pieaugušais bez bērna likumīgā aizbildņa atļaujas aizved vienu personu vai vairākas personas pāri valsts robežai. Šis notikums notiek, kad svešinieki nolaupa bērnus, taču šis termins bieži attiecas uz daudz sarežģītāku ģimenes lietu. Vairākos šajos gadījumos bērnus uz citu valsti aizved kāds, kuram ir vai kādreiz ir bijušas aizgādības tiesības, piemēram, kāds no vecākiem. Iespējamo attiecību dēļ bērni ne vienmēr tiek izņemti pret viņu gribu, tādējādi būtiski sarežģījot lietas.
Konfliktējošas jurisdikcijas ir galvenais šķērslis lielākajai daļai tiesas lietu, kas saistītas ar starptautisku bērnu nolaupīšanu. Veids, kādā viena valsts apsūdz bērnu nolaupīšanas lietās, bieži atšķiras no tā, kā tā tiek izskatīta citā valstī. Tas arī liek apšaubīt jautājumu par to, kura valsts var likumīgi tiesāt nolaupīšanas lietu, ja bērns tiek aizvests pāri vairākām robežām. Apjukumu vairo tas, ka valstis apsūdzētos nolaupītājus bieži vien tiesā atsevišķi un var nonākt pie pilnīgi atšķirīgiem secinājumiem par vainu vai nevainību.
1970. gados tas kļuva par starptautisku problēmu, kuras rezultātā vairākas valstis sāka strādāt kopā, lai izvairītos no starptautiskiem konfliktiem par bērnu nolaupīšanu. Hāgas konvencija bija vislielākā attīstība starptautiskajos nolaupīšanas tiesību aktos, kas mudināja vairākas valstis izveidot līdzīgus procesus nolaupīto bērnu glābšanai. Turklāt šī konvencija arī mudināja valdības izveidot vienotu biroju, kas būtu atbildīgs par divpusēju saziņu starp valstīm, kas iesaistītas nolaupīšanas lietās.
Papildus juridiskajām grūtībām, ko rada starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietas, tās rada arī risku iesaistītajiem bērniem ne tikai viņu tūlītējai drošībai un labklājībai, bet arī nolaupīšanas ilgtermiņa sekām. Šāda veida situācijās bažas rada fiziskas un garīgas sekas, tostarp depresija, dusmas, atslēgšanās no kopienas, bailes no pamestības. Šo īstermiņa un ilgtermiņa apdraudējumu dēļ daudzas valstis uzskata, ka bērnu nolaupīšana neatkarīgi no tā, vai tā ir starptautiska vai nē, ir vardarbības pret bērnu veids.