Akciju audzēšana ir vienošanās starp īrnieku un saimnieku, saskaņā ar kuru īrniekam zemniekam ir atļauts apstrādāt zemes gabalu apmaiņā pret daļu no ražas. Daudzu kultūru lauksaimniecības pagātnē ir bijusi dalīto kultūru audzēšana, un dažas valstis turpina atļaut šo lauksaimniecības praksi. Nosacījumi, kādos strādā kopražotāji, ir diezgan mainīgi. Dažos reģionos šī prakse ir peonāžas veids, kas robežojas ar ļaunprātīgiem, savukārt citos tā ir taisnīga vienošanās, kas var pat dot tiesības lauksaimniekam.
Dalīšanas līguma nosacījumi atšķiras. Lauksaimnieks var paturēt vienu trešdaļu līdz pusi no ražas, un parasti viņam ir jāpiegādā aprīkojums un sēklas. Saimnieki var iznomāt vai pārdot preces, dažkārt par augstām izmaksām un uz kredīta, un dažos gadījumos akcionārs gadu beidz ar mīnusiem, jo viņš vai viņa nespēj atmaksāt kredītu. Liesajos gados iespēja paturēt daļu ražas neļauj dalniekam nomirt badā, bet ražas pārdošana var nedot lauksaimniekam pietiekamus ienākumus, lai ietaupītu naudu vai segtu mājsaimniecības izdevumus.
Amerikas Savienotajās Valstīs apgriešana tika plaši izmantota no pilsoņu kara beigām līdz 1930. gadiem. Akciju apgriešana kļuva bēdīgi slavena depresijas laikā, kad mākslinieki un rakstnieki plaši dokumentēja šo praksi. Savienoto Valstu pajumnieki varēja tikt iesprostoti savā zemē ļaunprātīgu kredītlīgumu dēļ, viņiem bieži nebija piekļuves izglītībai un viņi reti varēja ietaupīt pietiekami daudz, lai nopirktu savu zemi.
No zemes īpašnieku viedokļa paju audzēšana var būt izdevīga, jo tā nodrošina saimniekiem stabilu labības avotu pārdošanai no nomniekiem, kuri paši kopj zemi. Zemes īpašniekam par zemes apstrādi nav jāmaksā darbiniekiem vai jāuztur krājumi, kas samazina pieskaitāmās izmaksas. Īrniekiem ražas novākšana var būt izdevīga vienošanās, kas arī atalgo viņus par smagu darbu, jo lielāka raža nozīmē lielāku atdevi. Vienošanās taisnīgums lielā mērā ir atkarīgs no līguma noteikumiem, lauksaimnieka prasmēm un likumiem, kas nodrošina aizsardzību akcionāriem.
Kopējā lauksaimniecība var ietvert arī līgumus par tādām lietām kā slaukšana, kurā lauksaimnieks audzē slaucamas govis uz nomas zemes un saimnieks pieņem piena produktus par samaksu. Daži kritiķi apgalvo, ka šādai kārtībai ir tendence koncentrēt zemes īpašumtiesības dažu cilvēku rokās, savukārt lauksaimnieki, kas bagātina citiem cilvēkiem piederošās zemes, saņem maz labumu.