Autoantiviela ir imūnolbaltumviela, kas ir vērsta pret ķermeni. Normālos apstākļos imūnsistēma ražo antivielas kā aizsardzību pret kaut ko, kas tiek uztverts kā svešs, piemēram, iebrūk patogēnu vai novirzītu šūnu. Šīs antivielas efektīvi atpazīst un iznīcina šos ārvalstu iebrucējus, lai nodrošinātu veselību. Pretstatā šīm normāli funkcionējošām antivielām, autoantivielas uztver paša organisma proteīnus vai audus kā svešus vai kā patogēnus un darbojas, lai tos bojātu vai iznīcinātu.
Autoimūnas slimības attiecas uz dažādiem stāvokļiem, ko izraisa autoantivielu klātbūtne. Daži no šiem traucējumiem var būt ļoti specifiski un vērsti pret vienu dziedzeri vai orgānu, piemēram, Greivsa slimība, kurā pret vairogdziedzeri tiek ražotas autoantivielas vai vairākas autoantivielas. Citas autoimūnas slimības var būt izplatītākas, piemēram, sarkanā vilkēde, kurā imūnsistēma uzbrūk vairākām ķermeņa daļām, tostarp nierēm, asinīm un sirdij. Reimatoīdais artrīts ir cita slimība, ko izraisa autoantivielas, kā rezultātā rodas locītavu iekaisums.
Joprojām nav zināms, kāpēc daži cilvēki ražo šīs autoantivielas un attīstās autoimūnas traucējumi. Lai gan šķiet, ka pastāv ģenētiska saikne, jo daži no šiem traucējumiem ģimenēs mēdz rasties vairākkārt, lielākā daļa ārstu un pētnieku piekrīt, ka ģenētiskais pamatojums pilnībā neizskaidro šo traucējumu sastopamību. Tā vietā tiek uzskatīts, ka pamatā ir ģenētiska nosliece uz autoimūnām slimībām, taču parasti vidē notiek kāds izraisošs notikums, piemēram, vīrusu infekcija vai toksīnu iedarbība. Turklāt lielākā daļa no šīm slimībām ir biežāk sastopamas sievietēm un visbiežāk rodas reproduktīvā vecumā, tāpēc, iespējams, ir arī hormonāla sastāvdaļa.
Viena no daudzām autoimūnām slimībām raksturīga iezīme ir tāda, ka simptomi mēdz būt cikliski, un dažos gadījumos tie var izzust gadiem ilgi, lai pēkšņi atkal uzliesmotu, kad tas ir vismazāk gaidīts. Tas liek domāt, ka organisms var ieslēgt un izslēgt autoantivielu veidošanos, taču nav pilnībā saprotams, kā un kāpēc organisms to dara. Izpratne par šo procesu var nodrošināt efektīvu ārstēšanu traucējumiem, kas rodas autoantivielu ražošanas rezultātā. Kamēr nav labāk saprotams, kā apturēt autoantivielu veidošanos organismā, autoimūnas slimības parasti vislabāk var ārstēt ar zālēm, kas nomāc imūnsistēmu, vai imūnsupresantiem.