Pasaku krustmāte parasti tiek uzskatīta par sava veida maģisku atbalstu pasaku tēlam. Vajadzīgos brīžos viņa iesaistās vecāku vai uzticama drauga lomā un sniegs savus spēkus lietas labā, nodrošinot, ka varone gūst panākumus un piepilda savu patieso likteni. Vairumā gadījumu šo likteni aptumšo fakts, ka varoni viens vai abi vecāki ir palikuši bāreņi un viņa strādā negodīgos apstākļos. Citreiz viņa ir cita lāsta upuris, kura ārstēšanu zina tikai pasaku krustmāte.
Pretēji izplatītajam uzskatam, pasaku krustmātes klātbūtne patiesībā ir diezgan neparasta pasakās. Iespējams, daļa no iemesla, kāpēc šīs figūras ir kļuvušas tik visuresošas mūsu iztēlē, ir tāpēc, ka pasakas ar tām ir pārspīlēti pārstāvētas mūsdienu pārstāstījumos, par ko cita starpā liecina Disneja filmas “Sleeping Beauty” un “Pelnrušķīte”. Tomēr pat šīs pasakas sākotnēji nesatur figūras mītu. Piemēram, vecākos Pelnrušķītes variantos nav pieminēta pasaku krustmāte. Tā vietā nabaga jaunkundzei palīdz viņas mirušās mātes gars.
Vēl viena interesanta detaļa ir tāda, ka dažos stāstos ar pasaku krustmāti viņa ne vienmēr ir “absolūti laba”. Patiesībā vairumā gadījumu pasaku krustmātes ir tikpat pakļautas kļūdām kā cilvēki, un bieži vien cenšas palīdzēt saviem aizstāvjiem uz citu rēķina. Krustmātes šajā kontekstā kļūst par ļoti īstām krustmātēm, kas ir ļoti līdzīgas veco sociālo aprindu krustmātēm – viņas centīsies ietekmēt savus krustbērnus. Pretī, protams, viņi gaidīja cieņu un pateicību. Interesanti, ka ir bijušas pat dažas pasakas ar divām pasaku krustmātēm, viena varonei un viena ļaunajai pamāsai.
Kā piemērus pasaku krustmātes populārajā literatūrā var minēt dažādas Pelnrušķītes un guļošās skaistules versijas, Viljama Tekereja darbu Roze un Gredzens un CS Lūisa Burvju brāļadēls.