Krematorija ir iekārta, kas celta cilvēku mirstīgo atlieku kremēšanai. To var pievienot kapsētai vai apbedīšanas birojam, vai arī tā var būt pilnīgi atsevišķa iekārta. Krematorijas izmēri var būt ļoti dažādi, sākot no telpas ar vienu krematoru, ko sauc arī par retortu, līdz ēkai, kas spēj apstrādāt lielu kremācijas apjomu. Kremācijas popularitāte sāka pieaugt divdesmitajā gadsimtā, it īpaši pēc Džesikas Mitfordas grāmatas The American Way of Death publicēšanas, kas ir Amerikas apbedīšanas industrijas dedzīgā atmaskošana.
Kad ķermeni nogādā krematoriju, to sadedzina augstas temperatūras krāsnī, lai lielu daļu ķermeņa pārvērstu pelnos un lielos kaulu fragmentos. Daudzas iekārtas šos kaulu fragmentus sasmalcina, lai kremētās atliekas, ko dažkārt sauc par kremaniem, padarītu viendabīgākas, savukārt citas atstāj pelnus vienkāršu reliģisku iemeslu dēļ. Pelni tiek iesaiņoti drošā konteinerā, lai mirušā izdzīvojušie varētu tos savākt, vai arī tos var apglabāt kapsētā vai glabātavā.
Atkarībā no iekārtām krematorija var ļaut ģimenes locekļiem būt klāt kremācijas laikā vai procedūras sākumā. Dažās telpās ir pat nelielas kapelas vai meditācijas telpas, un tās var uzņemt arī reliģiskos dievkalpojumus. Citos gadījumos krematorija ir slēgta plašai sabiedrībai, parasti tāpēc, ka tajā tiek apstrādāts liels daudzums mirstīgo atlieku no lielas apkārtnes.
Daudzas reliģijas ir praktizējušas kremēšanu gadsimtiem ilgi, īpaši Āzijā. Sākumā koncepcija Eiropā un Amerikā izplatījās lēnām, līdz kremācija kļuva par vienu no vēlamajām ķermeņa iznīcināšanas metodēm. Cilvēki kremāciju izvēlas daudzu iemeslu dēļ, sākot no pārliecības, ka tas ir videi draudzīgāk, līdz vēlmei samazināt bēru kopējās izmaksas. Pieprasījuma pieaugums pēc kremācijas, protams, izraisīja krematoriju skaita pieaugumu.
Tāpat kā gadījumā ar apbedīšanas biroju vai jebkuru citu iestādi, kurā tiek apstrādātas cilvēku mirstīgās atliekas, krematorijas darbību regulē dažādi likumi, un krematoriju var arī pārbaudīt. Šie likumi ir izstrādāti, lai nodrošinātu, ka kremēšana ir droša un higiēniska, vienlaikus veicinot cieņpilnu attieksmi pret mirušajiem. Daudzos pasaules reģionos ir aizliegta, piemēram, vairākkārtēja kremēšana, un likums parasti nosaka arī nepieciešamo temperatūru krāsnī. Regula un regulāra pārbaude ir paredzēta, lai nodrošinātu krematoriju atbildīgu darbību, ievērojot likumu un cilvēka pieklājības normas.